Aktualitātes
Sākumlapa >> Aktualitātes

[ 30.08.2013 ] - LU MĒNEŠA PĒTNIEKS: Māra Grīnfelde - domāšana sniedz baudu

Sēžot savā ierastajā krēslā Latvijas Zinātņu akadēmijā, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Māra Grīnfelde stāsta, ka studijas likušas atskārst savu zināšanu ierobežotību un ka viņa izbauda pašu pētniecības procesu. Māra atzīst, ka nedzer kafiju un vispār neklausās mūziku, arī saruna notiek klusumā.

 Intervē Andra Čudare, ALMA MATER korespondente26.08.2013

Viņa ir nupat izdotās antoloģijas "Reliģiski filozofiskās idejas Latvijā 20. gadsimta 1. puse" zinātniskā redaktore unpavisam drīz pēc sarunas dosies uz „filozofu Olimpiskajām spēlēm” – pasaules
filozofijas kongresu.
 
Kā jūs pati skaidrotu to, ka esat mēneša pētniece? 
 
Tādēļ, ka pārējie zinātnieki izbraukuši atvaļinājumos. Bet, ja nopietni, tas bija patīkams un negaidīts pārsteigums. Gan jau tikko iznākušās antoloģijas dēļ arī esmu izvēlēta par mēneša pētnieci. Ideja par antoloģijas veidošanu radās Latvijas reliģiski filozofisko ideju vēstures pētniekam Nikandram Gillam (1945–2009) sadarbībā ar vadošo pētnieci Solveigu Krūmiņu-Koņkovu. Galvenā doma – apkopot pagājušā gadsimta svarīgākos tekstus par reliģiski filozofiskajām tēmām, kas bijušas aktuālas latviešu domātājiem. Antoloģija tematiski ir sadalīta vairākās daļās, ar akadēmiska rakstura ievadu par aplūkotajam tematam piederīgajiem svarīgākajiem konceptiem un konceptuālajām nostādnēm Rietumu reliģijas filozofijā. Man uzticēja uzrakstīt ievadrakstu antoloģijas „Reliģiski filozofiskās idejas Latvijā. 20. gadsimta 1. puse" nupat iznākušajai pirmajai grāmatai „Reliģijas skaidrojumi”. Tajā iekļautas arī biogrāfiskas ziņas par katru no autoriem, kuru darbi iekļauti. Drīz iznāks arī nākamās grāmatas „Dieva ideja” un „Ticība un prāts” – tās būs antoloģijas pirmās daļas pirmās trīs grāmatas. Un tas nav viss – 20.gs. 1. puses daļā paredzētas vēl trīs grāmatas – par reliģiskajām vērtībām, cilvēku, viņa darbu un laiku, kā arī par nāvi un nemirstību.
 
Kāda būs jūsu loma nākamajās grāmatas?
 
Lielākoties strādāju pie autoru biogrāfiju veidošanas un iekļauto tekstu komentāru rakstīšanas, bet tas nav tikai mans darbs. Uzskatu, ka esmu ieguldījusi daudz mazāk darba nekā projekta vadītāja Solveiga Krūmiņa-Koņkova, bet jebkurā gadījumā novērtēju iespēju piedalīties šajā projektā.
 
Kā pētnieki pavada vasaru?
 
Šobrīd esmu doktora zinātniskā grāda pretendente, oktobrī darbs jānodod. Tādēļ daļu augusta pavadīšu Beļģijā – Lēvenes Katoliskās universitātes bibliotēkā, jo tā ir ideāla vieta, kur pabeigt promocijas darbu, tur atradīšu visu nepieciešamo literatūru, lai sakārtotu atsauces un bibliogrāfisko rādītāju.
Promocijas darba problēmjautājums, kuru risinu ir neintencionālās pieredzes iespējamība franču filozofa Žana Lika Mariona (Jean-Luc Marion) fenomenoloģijā. Jāpaskaidro, ka fenomenoloģija ir filosofijas disciplīna, kuras izejas punkts ir nepastarpināti jeb tieši dotais, un tas, kas ir dots nepastarpināti, ir apziņas pieredze. Šī pieredze fenomenoloģijā ir pētniecības izejas punkts un tā tiek saprasta kā tālāk ne uz ko citu nereducējams dotais. Fenomenoloģijā pieredze nav kādu fizioloģisku procesu sekas, drīzāk otrādi – tā ir visa dotā, tai skaitā, fizioloģisko procesu, nosacījums. Arī fizioloģiskie procesi ir doti pieredzē. No pieredzes nav iespējams izkāpt un salīdzināt to, kas ir pieredzē, ar to, kas ir ārpus tās. Fenomenoloģijas uzdevums ir aprakstīt šīs pieredzes vispārīgās struktūras. Viena no pieredzes universālajām īpatnībām ir tās vērstība uz kaut ko, proti, uz kādu priekšmetu plašā nozīmē, piemēram, kad šaubos, tad šaubos par kaut ko, kad man sāp, tad sāp kaut kas u. tml. Mūsdienu fenomenoloģijā parādās jautājums par pieredzēm, kur šis pieredzes priekšmets ar identificējamu jēgu iztrūkst. Vai iespējama pieredze, kura nav vērsta uz kādu priekšmetu? Ja iespējama, tad kāda veida pieredze tā varētu būt? Tas ir viens no galvenajiem jautājumiem Mariona filozofijā. Viens no šādas pieredzes veidiem varētu būt reliģiskā pieredze. Marions norāda arī uz jutekliskām pieredzēm – mākslas darbu pieredzi, smaržu pieredzēm, garšas pieredzēm. Piemēram, izgaršojot vīnu, sajusto garšu dažkārt nevar precīzi aprakstīt – it kā salds, it kā skābs, bet precīzi sagaršoto izteikt nevar. Citiem vārdiem sakot, pieredzēts tiek kaut kas vairāk, nekā mēs spējam to jēdzieniski izteikt. Tas pārvirzās uz mani interesējošo jautājumu par konceptuālas un nekonceptuālas pieredzes attiecībām, proti, cik lielā mērā mūsu pieredze ir jēdzieniski izsakāma?
 
Kādi ir jūsu plāni pēc doktora grāda iegūšanas?
 
Ceru turpināt abus pētniecības virzienus, kas balstās promocijas darbā. Virziens, kas saistīts ar konceptuālo un nekonceptuālo pieredzi, ir tik plašs jautājums, ka pārsniedz fenomenoloģijas robežas. Institūtā varēšu turpināt strādāt ar otru virzienu – reliģiskās pieredzes tematizāciju.
 
Kā nonācāt līdz filozofijai?
 
Tā bija atbildes reakcija pastāvošajai situācijai, jo mācījos Rīgas Lietišķās mākslas koledžā un man šķita, ka tur ir pārāk daudz praktisku nodarbošanos. Gribēju kaut ko teorētiskāku, lai nekas nebūtu jādara ar rokām, bet tikai jādomā. Izvēle bija starp filozofiju un teoloģiju. Šķita, ka vajag patrenēt prātu.
 
Jūsu pētījumi daudz saistīti ar teoloģiju, vienu no jūsu sākotnējām studiju izvēlēm.
 
Šobrīd man interesē reliģijas fenomenoloģija, ko droši vien būtu varējusi apgūt arī teologos, tomēr savu izvēli studēt filozofiju nenožēloju, jo filozofija man sniedz rīkus, ar kuriem varu aplūkot dažādas disciplīnas. Un reliģijas filozofija ir viena no filozofijas disciplīnām, tādēļ pieļauju, ka kādā brīdī varētu pārslēgties, piemēram, uz mākslas filozofiju. Filozofija, manuprāt, paver plašākas domāšanas iespējas.
 
Kāda ir jūsu pētnieces ikdiena?
 
Lielākoties laiku pavadu bibliotēkās un arhīvos, jo vācu materiālus promocijas darbam un antoloģijai. Jā, tas ir sēdošs un laikietilpīgs darbs, bet mani šāda ikdiena apmierina.
 
Gan jau jūs pazīst visās bibliotēkās.
 
Dažās pazīst, ir patīkami, kad vienā brīdī ļauj aiziet pēc grāmatas pašai, tā ir zināma veida uzticība man.
 
Kādus pētnieka darba ieguvumus un trūkumus saskatāt?
 
Nonākšana pie kāda pētījuma priekšmeta vismaz manā gadījumā sākotnēji ir nejaušība, bet pēc tam, kad jau nodarbojos ar attiecīgo priekšmetu, tā vairs nav izvēle. Tā nav izvēle, jo attiecīgā problēma turpina nodarbināt, vai es to gribu, vai negribu. Līdz ar to darbs nesākas deviņos un nebeidzas piecos, tas nāk līdzi uz mājām. Var teikt, ka pētniecība ir zināma veida apsēstība. Nezinu, vai tas ir pluss vai mīnuss, jo no vienas puses tas traucē nodarboties ar citām lietām, no otras puses sniedz zināmu gandarījumu.
Ja darbs ir interesants, vienā brīdi aizmirstas, ka ir jāēd un jāstaigā. Visu laiku gribas veltīt rakstīšanai, nevis, piemēram, sportam. Bakalaura studiju pirmajā kursā rakstīju referātu par feminisma idejām latviešu domātājas Mildas Palevičas darbos. Viņai bija raksts „Sievietes un flirts”, kurā viņa centās pārliecināt sievietes nodarboties ar garīgākām lietām nekā flirts. Viņa atzīst, ka sievietes nodarbojas ar flirtu, jo no tā viņas gūst baudu. Ja bauda ir flirta motivējošais spēks, tad kāpēc flirta vietā nenodarboties ar „tīrās domas dievišķīgo rotaļu”, jo tā ne tikai ved sievieti pie garīgām vērtībām, bet arī sniedz tai baudu. Tobrīd man tas šķita naivi, tomēr šobrīd laikam saprotu viņas ideju, ka pats domāšanas process var sniegt baudu.
 
Ar kuru pētniecības darbu pati lepojaties?
 
Man nepiemīt tendence lepoties ar saviem darbiem. Ceru, ka visvairāk varēšu lepoties ar promocijas darbu. Par padarīto jūtos gandarīta, bet vienmēr ir apziņa, ka kaut ko varēju izdarīt labāk. Tas droši vien ir zināma veida perfekcionisms, kas izpaužas arī manā darba stilā. Parasti rakstu līdz spēka izsīkumam bez pauzēm. Ja iedziļinos problēmā, nevaru apstāties un rakstu līdz brīdim, kad pieceļoties reibst galva. Turklāt man vairāk patīk rakstīt nevis runāt, jo tad uzrakstīto varu atkārtoti pārlasīt un pārdomāt, toties runājot jābūt precīzam uzreiz. Tādēļ arī pirms šīs intervijas gatavojos, lai man būtu subjektīvā kontroles ilūzija. 
 
Kā jūs sevi atalgojat par padarītu darbu?
 
Arī tā ir problēma, kas saistīta ar to, ka no darba neprotu atiet, tādēļ atalgojums nereti izpaliek. Jā, par padarīto ir gandarījums, bet vispatīkamākais man šķiet pats process, gala rezultāts ir sekundārs.
Man ļoti paveicies, jo arī mans vīrs studē filosofiju un šobrīd raksta promocijas darbu, turklāt viņu interesē tās pašas tēmas, kas man! Savā ziņā starp mums ir nebeidzams dialogs par interesējošajām tēmām, kas rada gandarījumu.
 
Vai tik līdzīga domāšana ir pluss vai mīnuss?
 
Tas ir labi, jo Latvijā filozofijas vide ir maza un katram pētniekam pārsvarā ir citas intereses. Ja interesē radikāli atšķirīgi virzieni, grūti izveidot dialogu, otrs pētnieks nespēs pilnīgi iedziļināties manā tēmā. Bet mans vīrs iedziļinās manā tēmā un viņa kritiskās piezīmes man šķiet ļoti vērtīgas. Sākumā sadusmojos, ja manu darbu kritizē, bet mēģinu tikt ar to galā, jo saprotu, ka tā ir iespēja darbu uzlabot.
 
Kritika ir pamatota?
 
Jā, bet šis process parasti ir abpusējs Mēs mēģinām sekot līdzi viens otra darbiem un iespēju robežās palīdzam ar kritiskām piezīmēm. Parasti visgrūtāk ir saņemt kritiku nevis par specifiskām niansēm, bet par pamattēzēm, jo skaidrs, ka argumentēt par pamattēzēm ir grūtāk.
 
Tad jau jūs noteikti gribētu vadīt arī studentu noslēgumu darbus.
 
Esmu asistējusi bakalaura darba vadīšanā un man šis darbs patika. Jā, gribētu pati vadīt darbu izstrādi, jo man patīk arī pasniedzējas darbs. Pasniedzu filosofiju Ekonomikas un vadības fakultātē, kā arī bioētiku un filozofisko antropoloģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Gribētu mācīt filozofijas studentus, jo nefilozofi vienmēr jautā kādēļ filozofija vispār nepieciešama, uzskatot, ka tas ir kaut kas abstrakts un nenoderīgs. Dažas reizes esmu aizvietojusi kādu pasniedzēju Vēstures un filosofijas fakultātē un filosofijas studentiem šāds jautājums neparādās, uzreiz varu runāt par lietu.
Protams, nav slikti, ka studenti pajautā – kas ir filosofija un kam tā vajadzīga, jo, ikdienā, nodarbojoties ar specifiskiem filosofiskiem jautājumiem, šis jautājums bieži vien paliek fonā. Turklāt šis nebūt nav viegls jautājums.
 
Vai varat lasītājiem nefilozofiem izskaidrot, kāpēc tad filozofija vajadzīga?
 
Pats domāšanas process ir ļoti aizraujošs, bet šāds pamatojums nevienu no malas neinteresē un nepārliecina, ka ir vērts studēt filozofiju. Parasti saku, ka tas, kā domājam, ietekmē to, kā rīkojamies. Ja domāšana nav izkopta, varam pieņemt praktiskus lēmumus, kuru sekas pēc tam var nākties nožēlot, vai arī ir lielāka iespēja, ka varam viegli kļūt par ietekmēšanas un manipulācijas upuriem. Filozofija sniedz rīkus, kā no tā izvairīties – kā izvērtēt savus un citu uzskatus un veidot saskanīgas uzskatu sistēmas. Piemēram, ilgi valdījušais uzskats, ka sievietes vieta ir mājās, privātajā sfērā, ir rezultāts apšaubāmai argumentācijai, balstoties uz to, ka sievietes fizioloģija atšķiras no vīrieša. Filozofija ļauj identificēt šādus uzskatus un līdz ar to arī mainīt sociālās attieksmes un praksi, ja ne sabiedrībā kopumā, tad vismaz savējās.
 
Piemēram, teologs Valdis Tēraudkalns ir teicis, ka teologi ir labvēlīgie kritiķi. Vai filozofi arī?
 
Domāju, ka šis labvēlīguma aspekts noteikti ienāk arī filozofijā, jo tā ne tikai iemāca kritiski domāt, bet būt tolerantam pret cita viedokli, būt atvērtam pret sākotnēji šķietami nepieņemamiem viedokļiem, paverot perspektīvas uz problēmu no dažādiem aspektiem. Piemēram, ja lasi grāmatu un to nesaproti, tas nenozīmē, ka problēma ir grāmatā vai uzskatos, kas pausti. Varbūt tomēr problēma ir grāmatas lasītājā.
 
Filozofija ir sevis izzināšanas process?
 
Jā, tā noteikti var būt sevis pārbaude, savu uzskatu izvērtēšana, salīdzināšana un pārbaudīšana. Tas, protams, ir nebeidzams darbs pašam ar sevi, jo nav iespējams izvērtēt visus uzskatus. Tā ir nesasniedzamā ideja par caurcaurēm racionālu cilvēku. Viena no svarīgākajām lietām, ko iegūst, studējot filozofiju, ir pazemība, proti, apzinies savu zināšanu robežas, cik daudz vēl nezini.
 
Filozofijā taču nav iespējams noteikt robežas.
 
Filozofija ir nebeidzams domāšanas process, katra atbilde var atkal kļūt par jautājumu. Bieži vien studenti saka – katram jau sava filozofija! Bet tas, par ko viņi runā, ir katra paša esošā uzskatu sistēma, savukārt filozofija ir meklējama šajā uzskatu sistēmas izvērtēšanā – domāšanas procesā nevis rezultātā.
 
Kāda pašlaik ir Latvijas filozofijas vide?
 
Manuprāt, filozofijas vidi raksturo zināma iekšēja savrupība. Latvijā akadēmiskās filozofijas vide ir maza, taču filozofiskās intereses ir atšķirīgas, un līdz ar to ne vienmēr ir iespējams atrast līdzvērtīgas specializācijas pakāpes sarunu biedrus. Ārzemju sadarbība ir laba izeja no šīs situācijas, taču arī tepat Latvijas vidē ir atrodamas iniciatīvas to pārvarēt. Manuprāt, veiksmīga tradīcija ir ikmēneša filozofijas doktorantu semināri, kas palīdz šo kopējo vidi veidot. Doktoranti satiekas un diskutē viens par otra pētījumiem, veidojot kopīgas intereses.
 
Šobrīd sabiedrībā ir pieprasījums pēc vienkāršā valodā izskaidrotas zinātnes.
 
Arī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē ir izveidota nodarbību sērija vidusskolēniem „Mazā filozofijas fakultāte”, kurā studenti un pasniedzēji saprotamā veidā mēģina diskutēt par dažādām tēmām, tādējādi iepazīstinot ar filozofijā notiekošo. Filozofijas studenti un pasniedzēji mēģina piedalīties dažādos interdisciplināros pasākumos, mēģinot izgaismot dažādas problēmas no filosofijas skatu punkta.
Arī mani nodarbina jautājums, kam īsti rakstīt – tikai šaurajam speciālistu lokam Latvijā un ārzemēs, vai tomēr arī plašākai publikai? Domāju, ka būtu jāraksta arī plašākai publikai, bet tas, manuprāt, ir daudz grūtāk, nekā šaurajam speciālistu lokam, jo paredz apgūt jaunas prasmes. Pirmkārt, prasmi iemācīties rakstīt citādi, neatsaucoties uz specifisko filozofisko terminoloģiju un reizē nenoplicinot aplūkojamo problēmu, otrkārt, prasmi saprast, par ko vispār rakstīt plašākai publikai.
 
Vai sabiedrībā filozofijas jēdziens nav pārāk vienkāršots?
 
Grūti runāt par sabiedrību kopumā, bet tiešām esmu saskārusies ar pārāk vienkāršotiem uzskatiem par filozofiju kā tukšu runāšanu vai bezjēdzīgu teoretizēšanu. Manuprāt, šāds uzskats ir izveidojies tāpēc, ka pat, ja cilvēks nesaprot, piemēram, fiziķa teikto, rodas uzticība šim pētniekam, viņam ir ticība tam, ka būs praktisks un noderīgs rezultāts. Savukārt filozofijas tiešo praktisko rezultātu cilvēki neredz un tāpēc domā, ka tā ir nelietderīga. Pat tad, ja filosofija nesniedz tūlītēju praktisku labumu, tas nenozīmē, ka tā ir nelietderīga.
 
Vai ir kāda autoritāte pētniecības jomā, kam jūs gribētu līdzināties?
 
Hanss Geogrs Gadamers, vācu filosofs un hermeneitikis, jo man simpatizē viņa filozofiskās hermeneitikas princips, ka otram (cilvēkam vai tekstam) vienmēr var izrādīties taisnība. Turklāt, visu mūžu viņš ar savu darbību šo pieeju ir ilustrējis, vienmēr mēģinot iesaistīties dialogā un esot atvērts citu idejām. Man simpatizē tas, ka viņā nav pašapmierinātības par padarīto un naidīguma pret citu idejām. Gadamars nodzīvoja līdz 102 gadu vecumam un vēl 98 gadu vecumā iesaistījās diskusijās ar studentiem. Viņam bija tradīcija katru gadu apmeklēt kādu vidusskolu un noturēt seminārus, kuros apmēram pēc sešām stundām viņš vēl sparīgi runājis, kamēr skolēni jau bija paguruši, jo viņu domāšana nav trenēta un domas noturība ir vāja. Es arī gribētu 98 gadu vecumā sešas stundas spēt sakarīgi diskutēt par mani interesējošiem jautājumiem.
 
Cik ļoti trenēta ir jūsu domāšana?
 
Ne pārāk, jo domas disciplīna prasa ļoti sistemātisku, turklāt nepārtrauktu darbu. Ceru, ka ne man vienīgajai ir grūti disciplinēt domu.
 
Pētnieka pieturzīmes:
Maģistra grāds filozofijā
Doktora zinātniskā grāda pretendente
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece
Viena no periodiskā izdevuma „Reliģiski-filozofiski raksti” redaktorēm
Viena no antoloģijas „Reliģiski filozofiskās idejas Latvijā. 20. gadsimta 1. puse” veidotājām un pirmās grāmatas „Reliģijas skaidrojumi” līdzautore un zinātniskā redaktore
Neoriģinālais hobijs - detektīvromāni, īpaši Agatas Kristi darbi
Darbi, kuri atstājuši spēcīgu iespaidu – Fjodora Dostojevska „Noziegums un sods”, Mihaila Bulgakova „Meistars un Margarita” un Staņislava Lema „Solāris”
 
 
Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”
 
Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.
 
Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!