Aktualitātes
Sākumlapa >> Aktualitātes

[ 05.12.2015 ] - Institūta pārstāvji piedalās Izglītības un zinātnes ministrijas konferencē par vērtībizglītību un tikumiskās audzināšanas vadlīnijām

Valsts izglītības satura centrs (VISC) 30. novembrī Izglītības un zinātnes ministrijā rīkoja gadskārtējo vērtībizglītībai veltīto pasākumu – paneļdiskusiju “Vai vērtībizglītība var būt formalizēta?”. Paneļdiskusijas tematika bija saistīta ar izglītības satura pilnveidi kompetenču pieejā un, jo sevišķi, ar Izglītības un zinātnes ministrijai deleģēto tikumiskās audzināšanas vadlīniju izstrādi. Brīžiem gan radās iespaids, ka ierēdņi, nesaprotot, kas ir tikumu audzināšana eiropeiskā nozīmē, cer uz to, ka šis darbiņš nebūs jādara...

Referātu daļā LU SZF profesore profesore Skaidrīte Lasmane priekšlasījumā norādīja, ka organizāciju teorijas skaidri saka: jebkurā kopībā, sabiedrībā, kolektīvā utt. ir vajadzīga zināma formalizācija, lai kopiena turētos kopā. LU VFF profesors un mūsu institūta vadošais pētnieks Igors Šuvajevs parādīja, kāda ir bijusi tikumu domāšanas attīstība vēsturē. Un ir jāpiekrīt viņam, ka jautājums nevar būt par tikumu kataloģizāciju vai "vērtību grozu". Tas ir, visiem parasti ļoti patīk strīdēties par to, kādas vērtības, vai tikumus nosauksim dokumentos, kādus ne. No filozofijas skatpunkta tas ir otršķirīgi. Ir vajadzīga konceptualizācija, kas ir tikumi un vērtības, un tā tikumu ētikas gadījumā var būt ļoti klasiska. Pat nav jautājums, vai filozofi spētu vienoties.

Ir pavisam kas cits: IZM ierēdņi bija ignorējuši LU Vēstures un filozofijas fakultātes priekšlikumu, ko bija vīzējis rektors Muižnieks, ka šā jautājuma izspriešana būtu jāuztic filozofiem. Fakultātē un FSI. Jo, lai cik ļoti visa sabiedrība vēlas piedalīties un izteikties, tomēr ētika, tai skaitā tikumu ētika, ir filozofijas nozare. Turklāt jau gadiem augstskolās ētiku nemāca arī ne topošajiem skolotājiem (ir protams daži izņēmumi), tāpēc, atklāti sakot, diez vai lielākā daļa interesentu maz saprot, kas ir sarunas priekšmets. Tāpēc ikdienas mēs dzirdam, kā visapkārt ņirgājas par jēdzienu "tikumība", apzināti to reducē tikai uz "tiklību", t.i. šķīstību, kaut arī šķīstība patiesība ir ļoti plašs jēdziens, kas norāda uz cilvēka morālisko, prāta un sirds skaidrību un labvēlību pret citiem, draud pierādīt ar statistiku, ka visi šai sabiedrībā ir nešķīsti un netikumīgi, tāpēc tos, kas runā par tikumiem, vajadzētu izolēt uz kādas neapdzīvotas salas utml. Tā ir pazemojoša situācija arī filozofiem.

Latvijā tikumu audzināšana varētu būt tas izglītības kodols ‑ kā mācīšanās būt par cilvēku, par morāliski stipru cilvēku, kas spēj tikt galā ar "šīs dzīves asiņainajiem viļņiem" (kā izteicās neoplatoniķis Plotīns).

Var piekrist LU TF profesores Laimas Geikinas referātā izskanējušajam aicinājumam uzlūkot izglītību kā iespēju jaunam cilvēkam mācīties būt, kas ļautu pacelties pāri detaļām un saprast pašu galveno – kāpēc vispār ir skola un izglītība? LU psiholoģijas profesore Lūcija Rutka savukārt uzsvēra to, cik svarīga ir morālās spriešanas spējas attīstība skolēnā (te jāpiebilst, ka tas, ko psihologi sauc par morālo spriedumu drīzāk, ir novērtējums mūsu izpratnē).

Paneļdiskusijā piedalījās LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesore un LU FSI direktore M. Kūle, Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore S.Pujāte, LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore un LU FSI vadošā pētniece B.Bela, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asoc. profesore L.Daniela.

Pirmā runātāja bija LU FSI direktore Maija Kūle. Jāteic gan, jau atkal prese ir pārspīlējusi baumas par tikumības nāvi. Proti, dīvainam rakstiņam, ko izplatījusi aģentūra LETA, un kam nav norādīts autors, nedz atbilstīgi žurnālista profesionālās ētikas standartiem sniegta informācija par sanāksmi, ir kliedzošs virsraksts: „Kūle: ieteiktu likties mierā ar tikumības jautājumu risināšanu Latvijas sabiedrībā” (Sk.: http://www.delfi.lv/news/national/politics/kule-ieteiktu-likties-miera-ar-tikumibas-jautajumu-risinasanu-latvijas-sabiedriba.d?id=46782427). Patiesībā profesore M. Kūle runāja par to, ka tikumības jautājums mūsu sabiedrībā ir ļoti neērts, jo valstī pastāv korupcija, zagšana, dažādas nebūšanas, un tāpēc tikumības jautājuma risināšanā ļoti daudzi ietekmīgi spēki nav ieinteresēti. Tai pašā laikā profesore Maija Kūle uzsvēra, ka, izpildot likumdevēja gribu, ir jēdzīgi jāveido tikumiskās audzināšanas vadlīnijas, apspriešanā noteikti iesaistot skolotājus.

Institūta vadošā pētniece Baiba Bela izteica šaubas par to, vai maz ir izpildāms uzdevums uzrakstīt kritērijus, pēc kādiem kas būtu aizliedzams. Skolotājs un kulturologs  Andrejs Mūrnieks no vietas gan izteica repliku, ka dažās valstīs, piemēram, nacistu propaganda ir aizliegta. Bet tik tiešām sanāksmē nebija likts uzsvars uz aizliegumu izdomāšanu, kā to bieži attēlo sabiedriskās plašsaziņas līdzekļi. Drīzāk jau bija skaidrs, ka ne ierēdņi, nedz sabiedrība kopumā nesaprot, kas ir tikumi, kas varētu būt jēdzīga tikumiskā audzināšana, un, ka vajadzētu uzticēties skolotājiem.

LU FSI vadošā pētniece Māra Kiope ierosināja šādu jautājuma risināšanas loģistiku, kas izrietēja no iepriekšējo runātāju teiktā. Vispirms filozofi izstrādā konceptuālo pamatu, tad to "laiž pa trepīti uz leju", t.i. izmanto metodoloģiju, kad virzās uz nākamo zinātņu līmeni (psiholoģija, pedagoģija), pēc tam iesaista praktizējošos pedagogus, kas pastāsta, kas viņiem nesaprotams, kas trūkst, ko vēl vajadzētu utt. Kopīgi tiek veikti uzlabojumi. Visbeidzot vadlīnijas ir dokuments, kas jāpapildina ar jēdzīgiem materiāliem, kas domāti skolotājiem. Taču skolotājiem jādod tiesības būt saimniekiem skolā, un jāuzticas skolotājam, ka iepazinis un interiorizējis (padarījis par savu) šos uzstādījumus, viņš būs attīstījis izjūtu, kā īstenot tikumisko audzināšanu. Tālāk var iestrādāt tikumisko audzināšanu dažādos priekšmetos, piemēram nevis vēsturē mācot tikai gadskaitļus, bet vairāk runājot par tikumiem, kas bija nepieciešami cilvēkiem, lai paveiktu ko būtisku un paliekošu. Un, jā, starp citu, runājot par ģeopolitisko situāciju: nupat bija publicēts pētījums, ka krievu skolās publika ir daudz konservatīvāka uzskatos nekā latviešu, un tas nozīmē, ja tikumu audzināšanas projektu valsts līmenī "noraks", tad šie mūsu līdzcilvēki tiks iegrūsti rokās pa taisno kaimiņvalsts propagandas apstrādei, kas runā gan par nravstveņnostj (tikumība) politiskos nolūkos, bet protams ne jau eiropeiskās tradīcijas nozīmē, piemēram, par draudzīguma tikumu sabiedrībā Aristoteļa izpratnē, par caritas jeb žēlsirdību utt. Visbeidzot: Akvīnas Toms norādīja, ka muļķība ir netikums, un tās dēļ vēršoties pret tikumiem kā cilvēka morāliem spēkiem, kas ļauj iegūt vērtības jeb labumus (nerunāju par tiem, kam vēršanās par tikumiem ir pārliecība dzīvesveida vai peļņas deļ) iznāks tā, ka šis netikums pārņems valsti, kuras izveidošanai, atjaunošanai pēc okupācijas un attīstībai ir ziedots tik daudz dzīvību, spēku un veselības, jo cilvēkiem ir bijis ļoti izkopts mīlestības tikums, tai skaitā mīlestības pret Dzimteni tikums...!

 

M.Kūle

 

Auditorija

 

Otrais no kreisās: I.Šuvajevs

    Aktualizēts: 04.12.2015