PIEDĀVĀJAM IZLASĪT
Sākumlapa >> PIEDĀVĀJAM IZLASĪT

Ieva Lapinska. Juteklības loma ētikā

raksts publiskots pēc I.Lapinskas nāves, skat. viņas grāmatu "Identitāte un citādība", LU FSI.

Ieva Lapinska.[vairāk lasīt grāmatā I.Lapinska. "Identitāte un citādība", LU, FSI izdevums, sast. I.Gubenko, E.Freibergas pēcvārds.

Juteklības loma ētikā: I. Kants un E. Levins

 

Centīšos noskaidrot, vai ētika Imanuēla Kanta un Emanuēla Levina izpratnē prasa iegrožot juteklību, vai arī ētika sakņojas juteklībā. Abu filosofu - Kanta un Levina - attieksme pret juteklības lomu ētikā nebūt nav vienāda, un vispirms es raksturošu svarīgākās atšķirības.

Imanuēla Kanta ētikā uzsvērta nepieciešamība pakļaut juteklību prātam, lai rīcība būtu ētiska, jo katras rīcības tikumiskās vērtības būtiski svarīgākais moments ir tas, ka morālais likums tieši noteic gribu. Prāts jāizmanto vērtīgi, tas ir, morālu mērķu sasniegšanai, nevis tikai rūpējoties par savu laimi, un tas prasa juteklības iegrožošanu, jo cilvēks kā jutekliskās pasaules būtne dod priekšroku laimei, nevis labajam.

Antropoloģiskajos apcerējumos Kants atzīst, ka jūtas var palīdzēt morālajā audzināšanā. Kaut gan jūtas, izņemot cieņu, ir patoloģiskas, tas ir, jutekļu priekšmetu izraisītas, no tām nav jāatsakās, taču jāpakļauj jūtas gribai. Kaislības savukārt vienmēr ir kaitīgas, jo nekad nepakļaujas gribai un tādējādi atņem cilvēkam brīvību. Taču pakļaušanās cilvēka kā jutekliskās pasaules būtnes nosacījumiem nekad pilnībā neiznīcina spēju būt brīvam. Kā uzsver franču filosofe Katrīna Šaljēra, Apgaismības domātājs Kants nepieņem iedzimtā grēka seku teoriju, tādēļ, pat atzīstot, ka kaislības traucē izmantot prātu saskaņā ar tā augstāko uzdevumu, viņš neuzskata, ka tās spētu prātu neatgriezeniski sabojāt. Tomēr ētika prasa pacelties augstāk par juteklisko un sekot savam likumam.

Lietuvā dzimušajam franču filosofam Emanuēlam Levinam juteklība savukārt ir neatņemams ētikas nosacījums. Amerikāņu filosofs Alfonso Lingis, kurš arī ir  lietuviešu izcelsmes, uzsver, ka Levins apvērš Kanta pozīciju – Levinam ētika nekonfliktē ar juteklību. Ko Levins saprot ar juteklību? Tie nav sajūtu dati, kas tālāk organizējami sapratnē un dod zināšanas. Juteklisko intuīciju Levins uzskata jau par aiziešanu no juteklības tīrās pasivitātes. Jutekliskajā intuīcijā jau ir klāt aprioru zināšanu elements, tā jau pieder pie valodas simbolisma jomas. Juteklību Levins nošķir no zināšanām, un juteklības īstā nozīme ir aprakstāma baudas un ievainojuma jēdzienos. Juteklības nepastarpinātība, tās ievainojamības raksturs zināšanas procesā ir anestezēts un apspiests. Levina ētikā attiecībām ar citu pamatojums meklējams jutīgumā, kas ir pirms zināšanām. Ievainojamība ir pirms mīlestības vai naida, tā nosaka morālo atbildi otram, tādēļ tā ir jutekliska atbilde, kuras pamatā nav meklējams kāds princips.

Vai bauda un ievainojamība ir pietiekams pamats ētikai? Imanuēls Kants teiktu, ka neviena ar prātu apveltīta jutekliskās pasaules būtne nav spējīga uz svētumu, tas ir, gribas pilnīgu atbilstību morālajam likumam.] Juteklība šajā gadījumā ir šķērslis pilnības sasniegšanā.

Emanuēla Levina ētikā savukārt juteklība nav pretnostatāma morālei, un iemiesotība ir cieši saistīta ar atbildību. Subjekta iemiesotības lielākais noslēpums ir pasivitāte un aficētība. Miesa, ievainojamais un mirstīgais ķermenis nav važas, kas neļauj sasniegt pilnību. Miesa māca par ētisko norīkotību. Juteklisko tieksmju neesamība nevarētu būt pilnības nosacījums. Levins raksta, ka viņš nezina, ko eņģeļi varētu dot viens otram. Būt priekš cita var tikai cilvēks ar miesu un asinīm. Tikšanās ar otru aficē subjekta juteklību un miesu, atkailina, izstāda atvērtībai un vedina dot dāvanu, kas ir ko vērta. Dāvanai ir jēga tad, ja tā ir atrauta sev kā maize, kas atrauta no lūpām. Tikai subjekts, kas ēd, var būt priekš cita. Tādēļ tāds juteklības raksturojums kā bauda ir ētikā tikpat svarīgs kā ievainojamība, tikai tas, ko es varu baudīt pati, ir tā vērts, lai atdotu to otram.

Arī Kants neprasa atteikties no tiekšanās pēc laimes, taču laimes princips ir tas, kas var novirzīt no tikumības. Levinam savukārt baudīšana ir neatņemama ētikas daļa. Baudu vērtējums Kanta un Levina ētikā atšķiras, kā ir ar sāpēm?

Gan Kants, gan Levins ētiku saista ar tādu sajūtu kā sāpes. Kants, aprakstot, kā likums noteic brīvo gribu, saka, ka tas notiek, noraidot visas dziņas un tieksmes, un tas rada sāpes. Arī Levins runā par sāpēm. Sāp cita sāpes, un sāp, atdodot otram to, kas vajadzīgs pašam, taču ciešanu lomas uzsvērums nav jātulko kā Levina mazohisms, jo tas nozīmētu, ka ir patība pirms morālās dzīves, kas tiecas pēc ciešanām un savu juteklisko pasaulīgo baudu ierobežošanas. Levins apšauba pašu iespēju, ka ir patība pirms atbildes otra sāpēm, tādēļ viņam nav kantiskās morāles, brīvības un autonomijas saistības problēmas. Kermeniska atbilde otram neierobežo juteklisko subjektivitāti, bet transcendentālais subjekts nav brīvs, ja nedod likumu pats sev.

Turklāt baudu ierobežošanu pašas ierobežošanas dēļ, askētismu kā pašmērķi Levins uzskata par patmīlību. Jāuzsver, ka Levina vārdi „Juteklības dēļ subjekts ir priekš cita” nenozīmē kādu īpašu morālo jūtu lomas uzsvērumu vai uzupurēšanās un varonības slavinājumu. Te saskatāma zināma līdzība Kanta un Levina domā. Kants prasa nevis morālu entuziasmu, bet praktisku sava tuvākā mīlestību, un morālās jūtas Kants saprot kā apmierinātību un iepriecinājumu sava tikuma apziņas dēļ. Šāda apmierinātība vai, gluži otrādi, sirdsēsti gan var rasties, ja cilvēks jau zina, kas ir pienākums. Kā uzpūtību Kants vērtē laba darīšanu cilvēkmīlestības un līdzcietīgas labvēlības dēļ, jo darīt labu cilvēkam citu cilvēku vidū tāpat ir pienākums. „Skubinot uz rīcību kā cildenu, cēlu un augstsirdīgu, mēs tikai noskaņojam prātus morālam fanātismam un lielai iedomībai.” Morālais fanātisms ir to robežu pārkāpšana, kuras cilvēcei izvirza praktiskais tīrais prāts, aizliedzot meklēt pienākumam atbilstošās rīcības noteicējpamatu kaut kur citur kā vienīgi pašā likumā.

Kaut gan Levins meklē pienākumam atbilstošās rīcības noteicējpamatu ārpus morālā likuma, es tomēr nesauktu viņa ētiku par morālu fanātismu. Levins, tāpat kā Kants, atšķir praktisko mīlestību no patoloģiskās mīlestības, viņš pretnostāda metafizisko vēlmi jeb mīlestību bez apetītes un erotisko mīlestību.

Abi filosofi erotisko mīlestību ētikas kontekstā vērtē savā ziņā līdzīgi. Levins gan uzskata, ka erotiskā mīlestība ir attiecības ar otru, kurā tuvība pastāv reizē ar distanci, kas šķir pašu no cita, un tas ir svarīgi, ja atceramies, ka cits Levinam ir absolūti cits, ar kuru nav nekā sākotnēji kopīga. Turklāt mātišķību viņš uzskata par ētiskās pieredzes visspilgtāko izteicēju.

Tomēr Levins atkārto Kanta žestu attiecībā uz seksualitāti. Kants seksuālās attiecības uzskata par pieļaujamām tikai bērna radīšanai, un šajā gadījumā lietot citu cilvēku kā līdzekli ir pieļaujami, visos citos gadījumos viņš saskata cita ķermeņa dzīvniecisku lietošanu. Levina izpratnē erotiskās attiecības ētiskajā aspektā ir nenozīmīgas, jo tām trūkst neieinteresētības, tādēļ ka mīlēt nozīmē mīlēt arī mīlestību, ko sniedz otrs, mīlestībā mīlēt sevi. Levins neanalizē iespēju, ka praktiskā mīlestība var eksistēt arī erotiskajās attiecībās.

Svarīgāko atšķirību Levins saskata apstāklī, ka ētiskās attiecības paredz socialitāti divvientulības vietā. Levins, tāpat kā Kants, arī runā nevis par mīlestību pret kādu vienu cilvēku, bet par praktisko mīlestību, ko nevar skaidrot kā labvēlību, žēlumu, tā nav arī dabiska nosliece cilvēkā. Taču šī mīlestība Levinam, atšķirībā no Kanta, nenozīmē juteklības pakļaušanu prātam. Praktiskā mīlestība arī rodas no juteklības, tā dzimst no subjekta atvērtības cita trauslumam, to rada svešinieks, kas ir nevis mīlams, bet apgrūtinošs. Apsēstība ar citu ietver sevī neprātu, taču socialitāte un taisnīgums neļauj subjektam kļūt par kāda kalpu. Atbildība atšķiras no pakļaušanās, taču robežu te nevelk saprātīga patmīlība, kā Kantam. Paklausība nav atbilstoša atbildībai par citu, jo ietver sevī bailes, nevis rūpes, turklāt tā nav savienojama ar atbildību par daudziem.

Juteklības statuss Kantam un Levinam atšķiras paradoksālā veidā – Kants atzīst saprātīgas patmīlības vērtību, taču nepiešķir juteklībai morālu vērtību, savukārt Levins noraida patmīlības vērtību, jo ētiskais subjekts rodas no praktiskas mīlestības uz citu un neeksistē pirms tās, taču viņš uzskata juteklību un ievainojamību par neatņemamu morāles daļu.

Patmīlības loma atšķiras arī laimes principa kontekstā. Kants uzskata, ka laimes princips ir saistīts ar patmīlību. Vai uzsverot atbildību par citu, Levins runā par to, ka subjekts cenšas īstenot savu priekšstatu par cita laimi? Kanta ētikā cita cilvēka laime var būt ar prātu apveltītas būtnes gribas objekts, taču laimes princips nevar būt pamatā maksimai, kas derīgas par gribas likumu, jo priekšstats par laimi ir atkarīgs no pieredzes un atsevišķā cilvēka uzskatiem, tāpēc tas nav universāls.

Levins, līdzīgi kā Kants, pieņem šo ierobežojumu. Viņš atzīst, ka apsēstā subjekta rīcība nevarēs tikt pamatota kā pilnīgi taisnīga un laba. Emanuēls Levins šo situāciju raksturo kā taisnīguma netīro sirdsapziņu, un tikai šī rīcības nepilnības apziņa var nodrošināt atbildības un ikdienas rīcības saistību. Levina ētikas subjekts neprasa sev drošību, tas parādās reizē ar savu neizpildāmo uzdevumu. Prasību neaizbildināties ar apstākļiem, reālajām iespējām, kas nereti tiek piesauktas, Levins uzskata par Kanta ētikas iezīmi, kas viņam ļoti tuva. Kants cilvēcisko jēgu nemeklē, samērojot to ar esamību, nemeklē to kā atbildi uz jautājumu par to, kas ir, morālo likumu nemeklē kopā ar jautājumu par nemirstību un nāvi, kas ir ontoloģijas klupšanas akmens. Levins raksta: „Nemirstība un teoloģija nenosaka kategorisko imperatīvu, lūk, tā ir kopernikāniskās revolūcijas novitātes nozīme. Jēga nav samērojama ar esamību vai neesamību, bet, gluži pretēji, jēga nosaka esamību

Juteklībā subjektivitāte ir priekš cita un tā ir jēga.

Līdz ar izmaiņām, kādas juteklības statusā izdara Emanuēls Levins, skaidrāk tiek uzsvērta pienākuma neierobežotība un atbildīgas rīcības nedrošība. Juteklības lomas izmaiņas noteikti nozīmē izmaiņas subjektivitātes izpratnē - subjektivitāte ir jūtīgums, jutekliska atbilde, tā ir plašāka kā apziņa. Pienākumu pret citu Levins nepadara par normu, kam sekot, līdz ar to viņš atceļ atbildības robežas.

[..]

Ievietots: 20.12.2013