VPP Letonika
Sākumlapa >> VPP Letonika

Rihards Kūlis

Latviskā identitāte.

Publicējam fragmentus no Riharda Kūļa rakstiem grāmatā "Kants. Heidegers un dzīvespasaule". Rīga: FSI, 2015.

Rihards Kūlis.

no grāmatas „Kants. Heidegers un dzīvespasaule”, Rīga: FSI, 2015. [rakstu fragmenti]

Grāmata pieejama LU Filozofijas un socioloģijas institūtā, Rīgā, Kalpaka bulv.4, 322. istaba, un Latvijas grāmatnīcās.

Esmu pārliecināts, ka latvietim piemīt virkne vislabāko īpašību, kuras vajadzētu kopt un saglabāt un kuras varētu būt interesantas arī citu tautu un kultūru pārstāvjiem. Taču šoreiz es negribētu runāt par šīm pozitīva­jām īpašībām, bet gan pievērst uzmanību, manuprāt, stabilām pasaules skatījuma formām un vērtību orientācijām, kuras laika gaitā, ja tās netiks pārvarētas, varētu apdraudēt latviešu nācijas turpmāko attīstību.

Pirms pārejam pie šādu formu aplūkojuma, nepieciešami būtu daži precizējumi. Ne vienmēr, pamanot kāda etnosa apziņā un sociālajā praksē specifiskas vērtību orientācijas, tās nekavējoši vajadzētu piedēvēt etniskajai savdabībai, kuru veido relatīvi noturīgs elementu kopums. Daudzos gadī­jumos varētu būt runa par situatīvām, sociālās prakses noteiktām lietu un parādību izpratnes formām, kaut ko līdzīgu savdabīgiem apziņas sabiezi­nājumiem, kuri laika gaitā var izkliedēties, vai arī, pastāvot ilgstoši, kļūt par organisku etnosa identitātes daļu (arī destruktīvu). Kā mazvērtības kompleksu izpausmes būtu jāvērtē tā saucamie “iden­titātes meklējumi” tad, ja tie tiecas apliecināt kādas absolūti nemainīgas, nepārejošas – turklāt nepārprotami pozitīvas – vērtības un normas. Šādi identitātes meklējumi ir centieni rast garantijas etnosa pastāvēšanai, tie savā būtībā ir patvēruma meklējumi, bailes uzņemties atbildību tagad, šeit, šajā situācijā. Pretēji tam es vēlētos akcentēt ko citu – atvērtību, atbildību, dialogu, attīstību un līdz ar to arī cerību.

Mani ilgstošā laika periodā izdarītie vērojumi un vērtējumi nekādā ziņā nepretendē uz neapšaubāmu atziņu statusu. Tie, protams, ir vairāk vai mazāk subjektīvi, un varētu tikt uzlūkoti kā darba hipotēzes turpmā­kajam izpētes procesam. Manā rīcībā nav pētniecisko struktūru, kas varētu apstiprināt vai noliegt šo hipotēžu pareizību (iespēju robežās izmantoju Kultūras fenomenoloģija, latviskā savdabība un rietumu dzīvesformas lpp. 537

Latvijas sociologu pētījumus). Pēc manām domām, tādos rakursos, kādos šeit aplūkoju latvisko identitāti un tās saistību ar sociālo praksi, tā nav pē­tīta. Vēlos piebilst, ka atsevišķos gadījumos es priecātos, ja manas hipotēzes un vērtējumi tiktu atspēkoti kā maldīgi.

                        Viens no būtiskākajiem latviskās savdabības elementiem ir paternā­lisms.30 Latvietis nebeidz gausties par to, ka šobrīd “neviens ne par ko nav atbildīgs”. Tas, ka viņš pats par kaut ko varētu būt atbildīgs, viņam parasti neienāk prātā. Viņš gaida “labu un gudru cilvēku”, “tādu kas nezags”, visu atrisinās, ieviesīs kārtību, būs atbildīgs. Viena no šās kultūrformas izpaus­mēm guvusi iemiesojumu ulmanisma idejā, pēdējā novērotā – zatlerisms. Nav grūti pamanīt, ka paternālisms būtiski piestrāvojis visu latvisko kultūrapziņu, kas nepārprotani ietekmē un konkrēti veido sociālo praksi.

Ne tik sen pie mums bija modē runāt par latviešiem kā “bāreņu tau­tu”, kurai visa pasaule kaut ko nodarījusi pāri (iepriecinoši, ka pēdējā laikā šis epitets dzirdams retāk). Diezin vai daudz būtu tautu, kuras ar labu prātu pieņemtu šādu statusu. Nekad neesmu dzirdējis, ka ebreji, pret kuriem liktenis brīžiem bijis pat ļaunāks nekā latviešiem, sevi dēvētu par bāreņu tautu. Toties mums tas ir pieņemami: tā ir īpaša pozīcija, kas sevī apvieno attaisnojuma meklējumus, nedaudz estetizētu mazohismu un parādu pie­dzinēja apziņu.

Ir ļoti daudz runāts par mūsdienu masveida emigrācijas cēloņiem Latvijā. Nav šaubu, to ir daudz, un tie ir visdažādākie – tostarp ekonomis­kie. Tomēr, veicot šo cēloņu analīzi, ļoti reti tiek apzināts viens, manuprāt, galvenais, cēlonis – Lielā Tēva meklējumi. Latvietis izmisīgi gaida viņa atnākšanu, un, ja viņš nenāk, dodas to meklēt svešumā: Lielais Tēvs uz­klausīs, sapratīs, samīļos, neļaus nodzerties un – galvenais – liks pie darba (divas svarīgas sociālā diskursa formas). Latvietis nekad nenodzeras pats: vienmēr kāds būt vainīgs, kas viņu “nodzirda” (pirmajām kārtām valsts). “Likt pie darba”, protams, dominē pār “iegūt vai mainīt specialitāti”, radīt sociālos apstākļus, kuros būtu iespējams atrast darbu (sacītais nekādā ziņā neattaisno sliktu valdības darbu).

Ir acīmredzami, ka Lielā Tēva gaidas nav īpaši mazinājušās arī gadu desmitos pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Spilgta liecība tam bija 10. Sa­eimas atlaišana, ko varētu vērtēt kā vienu no apkaunojošākajām epizodēm latviešu nācijas vēsturē. Protams, pati par sevi Saeimas atlaišana nebūtu nekas nepieņemams, un atsevišķos gadījumos (tāpat kā citviet pasaulē)

30.atsauce. Šeit es neizvirzu uzdevumu noskaidrot, kā vēsturiski veidojusies šī kultūrforma. lpp.538

pat vēlama. Latvijas garīgais konteksts, īpašu vērtīborientāciju un sociālās prakses savijums to padarīja par specifiski latviski iekrāsotu pasākumu. Vi­sai daudz cilvēku (īpaši laukos) bija sapratuši, ka Saeima tiek atlaista uz visiem laikiem. Histēriska sajūsma par V. Zatlera darbībām bija vērojama visos sabiedrības slāņos: fantasmagoriskas ainas un izpausmes televīzijā, piemēram, sajūsmā raudoša jauna sieviete, kura pārliecināta, ka jau pēc pāris dienām Latvijā viss būs citādi – algas kā Rietumos, milzīgi bērnu pabalsti, emigrējošie atgriezīsies utt. Lielā Tēva gaidās konsekvents bija sabiedrībā pazīstamais žurnālists A. Ozoliņš, kurš, uzņemoties Jāņa Kris­tītāja lomu, kādā televīzijas raidījumā Zatleru pasludināja par Vēsti. Visu masu halucinācijai līdzīgo ainu vēl papildināja mitoloģisks vēstījums par “cīņu pret oligarhiem” (kurus tagad satriec Lielais Tēvs un viņam sekojošā tauta). “Tauta” bučo Zatleram roku, šķiet, ir gatava bučot arī kājas: kā nekā Vadonis sagrauj “tautas” galvenos ienaidniekus –Saeimu un valdību.

Cik zināms, šādas “latviskās identitātes” izpausmes nav palikušas nepamanītas arī aiz Latvijas robežām, liekot šaubīties par Latvijas valsts eksistences nepieciešamību un iespējamību. Iedrošinos izteikt hipotēzi: latvietis jebkurā iespējamā gadījumā mē­ģinās atlaist Saeimu un valdību vismaz turpmākajos 100 gados. Laimes zemes solītāji parasti mēdz izteikt komplimentus tautai – vie­nīgais, ko tie no tautas vēlas, ir vara; turpmākajā procesā tauta nav nepie­ciešama. Sabiedrības izveides process šādā gadījumā, apliecinot principiāli nicīgu attieksmi pret tautu, tiek domāts kā manipulācijas ar sabiedrību. Būtu jāsaprot, ka paternālisms, pat ja tas glaimo tautai, faktiski to uzlūko par objektu.

                        Demogrāfija. Demogrāfisko jautājumu risinājums vistiešākajā veidā ir atkarīgs no nacionālās savdabības un izmaiņām tajā sociālās prakses ietekmē. Kritiskā situācija demogrāfijas jomā Latvijā – piebildīsim, Rie­tumu sabiedrībā kopumā – nevienam nav noslēpums. Pēdējā laikā Latvijā aktivizējušās runas, ar darbiem pagaidām tā pavāji, par nepieciešamību ietekmēt demogrāfiskos procesus pozitīvā virzienā. Kā galvenie regulatīvie līdzekļi parasti tiek piesaukti ekonomiskie faktori: bērnu pabalsti, māmiņu algas, atvaļinājumi, nodokļu atlaides utt. Pamatoti tiek izteikti pārmetumi valdībai, ka tā nav pietiekami daudz darījusi, lai situācija mainītos uz labo pusi. Tam visam varētu piekrist, ekonomiski pasākumi ir nepieciešami, taču jāšaubās, vai šādu pasākumu komplekss varētu vest pie pozitīvām izmai­ņām ilgtermiņā. Situācija ir daudz ļaunāka, nekā tas pirmajā brīdī šķiet.

Raksts: Kultūras fenomenoloģija, latviskā savdabība un rietumu dzīvesformas , teksts 539. lpp.

Ir notikušas – arī sociālās prakses rezultātā – būtiskas izmaiņas latvieša garīgajā pasaulē (var runāt par sava veida savdabības aizmiglošanos, pat sabrukumu). To, kas šobrīd vērojams demogrāfijas jomā gribot negribot nākas pielīdzināt tautas pašlikvidācijas procesam. Un tādā gadījumā ne­kādi ekonomiskie pasākumi nelīdzēs.

“Spoža zvaigzne notecēja

Pie līgavas namdurvīm:

Tā nebija spoža zvaigzne,

Tā bērniņa dvēselīte”: vēstī Dainas, dāvājot vienu no poētiskākajiem uzplaiksnījumiem pasaules literatūrā.

Paraudzīsimies vērīgi: šī zvaigzne lielai Latvijas sabiedrības daļai ir apdzisusi. Ir zudis dzīvības turpināšanas instinkts. Tā vietā stājies bez­precedenta egoisms, baudas kults, centieni par katru cenu sevi apliecināt publiski, vislabāk masu saziņas līdzekļos. Bērna radīšana pavisam atklāti tiek saistīta ar dažādiem – visbiežāk ekonomiskiem – nosacījumiem; ir jāuzklausa aprēķini: otrā, trešā bērna piedzimšana un audzināšana par tik un tik pasliktinās manu finansiālo stāvokli. Piebildīsim – arī pirmā bērna piedzimšana pasliktina finansiālo stāvokli, un, no šāda aspekta raugoties, būtu labāk, ja “ģimenē” nebūtu neviena bērna. Tā vietā taču var steigt sevi “pašrealizēt”, dodoties ceļojumā, bagātinot seksuālo pieredzi vai, vislabāk, likt sevi visiem apbrīnot kādā realitātes šovā. Bieži vien bērna audzināšana, izsakot pretenzijas valstij, tiek pielīdzināta ražošanas praksei – teļkopībai, burkānu audzēšanai utt.: maksājiet par katru bērnu tik un tik, tad dzem­dēsim un audzināsim. Te nu gribētos atcerēties franču filosofa Žana Pola Sartra izteikumu: “Cilvēks nav jūras putas, pelējums, vai puķukāposti”. Ir jāsaprot, neizdosies mainīt demogrāfisko situāciju, uzlūkojot cilvēku kā mākslīgi kultivējamu pelējumu vai puķukāpostus.

Ne mirkli neapšaubot nepieciešamību rūpēties par bērnu un ģimeni valstiskā mērogā ekonomiskā aspektā, gribu aicināt apzināt garīgo krīzi, kas gan Latvijā, gan Rietumu sabiedrībā kopumā ir skārusi visplašākās sociālās prakses jomas, bet it īpaši ģimeni. Rietumu pasaule lielās līnijās šodien atgādina antīko sabiedrību tās neglābjamā sairuma periodā. Tādēļ atveseļošanās, arī Latvijā, iespējama vienīgi mainoties garīgajai situācijai.

Patreizējās situācijas (īpaši ģimenes un dzimstības aspektā) rak­sturošanai atļaušos minēt dažus piemērus no masu saziņas līdzekļiem.31

31. atsauce. Skat.: Patiesā dzīve, 30. marts 2012, 12. lpp.540 

Nenosaukšu autorus, jo tam nav absolūti nekādas nozīmes. Te runā pati valoda, populārās un šobrīd noturīgās valodiskās klišejās izpausmi gūst lielas sabiedrības daļas pasaules izpratne un vērtību orientācijas. Būtībā te nekādas autorības nav; svarīgi ir kas cits: šādas atziņas lavīnveidīgi pār­pludina visu informācijas telpu, aktīvi veicot cilvēku zombēšanas funkcijas. Kāds pašmāju guru latviešu lasītājam vēstī: “Lielbritānijā vārds “pāris” esot kļuvis par lamuvārdu, jo, sagraujot veselīgu seksuālo dzīvi, iemācot stereotipus, atražojot vienas un tās pašas sajūtas. Realizēt savu seksuālo potenciālu tu vari tikai jutekliskajā, haotiskajā, brīvajā attiecību telpā.”32 Atļaušos izvirzīt nelielu hipotēzi: haotiskajā, brīvajā attiecību telpā nedzims bērni, toties neapšaubāmi vairosies sifiliss un HIV. Ļoti aicinu teikto neuz­tvert kā moralizēšanu vai centienus mācīt pareizi dzīvot. Šobrīd situāciju gribētu aplūkot tikai kā analītiķis un turklāt no fiksēta aspekta: demogrāfija, iedzīvotāju skaita palielināšanās, nācijas izdzīvošana. Tāpēc, ja kāds bērna radīšanas vietā noteikti vēlas dot priekšroku sifilisa izraisītām baudām, man, kā pārliecinātam demokrātam, nav iebildumu.

Kāds cits “dzīves mākslinieks”, runājot par Latviju, papildina: “Sek­sualitātes noliegšana sabiedrībā noved pie trauksmes un tā dēvētā nāves instinkta. Latvijā tiek kultivēta kapu kultūra, krusti, bēdu dziesmas. Ga­rīgums tiek saistīts ar atturību no dzimumdzīves. Mīlēšanās procesam ir atņemts svētums. Tas ir padarīts par kaut ko tādu kā hotdogu apēšanu, remdējot izsalkumu, kad pēc piecām minūtēm esi aizmirsis, ko ēdi un vai vispār ēdi, par garšu nemaz nerunājot. Izsalkums ir remdēts, bet vai tam mūsdienās vispār ir vajadzīgs partneris? Katra grūtniece, kas negrib dzemdēt, tiek nosaukta par slepkavu. Tas rada augstu trauksmes sajūtu, reproduktīvais process kļūst par neirozi. Ja bērniem skolā liek dziedāt Zie­massvētku dziesmiņas par bēdu valstību, tas ir emocionāli bīstamāk, nekā šķiet, jo zemapziņā paliek nospiedums: kāpēc vairoties šajā bēdu valstiņā? Krusti, bēdas, kapi – tas viss spiež uz leju, mums ir pārāk maz pozitīvā, nav klēpja simbola, netiek teikts, ka satuvināties ir skaisti, dievišķi un brīnu­maini. Vairākas Saeimas deputātes iesniedza izmaiņas likumā, kas noteiktu, ka pirms aborta sievietei jāklausās bērna sirdspuksti. Kādai gan agresijai jābūt pret citām sievietēm, lai kaut ko tādu izdomātu?”33

Ir neiespējami komentēt atsevišķi katru no šeit lasāmajām nejēdzī­bām. Šķiet, tās rakstītas apziņas aptumsuma brīdī, nevaldāma seksuāla uzbudinājuma vai narkotiku ietekmē. Kad Latvijā ir noliegta seksualitāte? 32. atsauce. Turpat.; 33 Turpat.Kultūras fenomenoloģija, latviskā savdabība un rietumu dzīvesformas , teksts 541.lpp.

Kad sabiedriskā līmenī garīgums ir saistīts ar atturību? “Tiek kultivēta kapu kultūra”, “krusti spiež uz leju”! Bet varbūt derētu atcerēties, ka tieši krusts ienesa jaunu dzīvību mirstošajā antīkajā sabiedrībā, dāvājot iespējas jauna humānisma izvērsumam, varbūt krusts savas iespējas nav izsmēlis (neraugoties uz globāli kultivēto kritofobiju), varbūt kapusvētki (nevis kapu kults, kādu es Latvijā nekur neesmu pamanījis), kā apliecinājums piederībai dzimtai, ir viens no nedaudzajiem elementiem (līdzās dziesmusvētkiem), kas kaut minimāli uztur pie dzīvības ģimeni un nacionālo apziņu. Taču ne jau par to ir runa citātā kopumā. Tas piedāvā jaunas vērtību orientācijas, producē jaunu cilvēkveidīgu (?) būtni, kurai kārtējā un ne ar ko neaizstāja­mā seksuālā bauda būtu daudz svarīgāka par ieņemtā bērna sirdspukstiem. Savulaik, polemizējot ar Freidu, K. G. Jungs esot izsaucies: “Bet Freid, cilvēks taču nav tikai dzimumorgāni!”. Šķiet, šobrīd dažas aprindas (pro­tams, progresīvas) cenšas sabiedrību pārliecināt par pretējo. Tiek apjūsmota būtne, kas ļoti atgādina seksuāli mākslīgi stimulētu laboratorijas žurku. Dī­vains radījums, ko veido nepiepildāma rīkle, anālā atvere un dzimumorgāni; ja tam piemīt arī kaut kas līdzīgs smadzenēm, tad tikai tādēļ, lai uzturētu un saņemtu impulsus no kuņģa un dzimumorgāniem.

Šobrīd Latvijā vērojama masveida sociālās dzīves erotizācija, kas ero­tiku būtībā nivelē un padara bezjēdzīgu, pēc pētnieku datiem jau pāri pa­matskolas vecuma bērniem gāžas neapturama pornogrāfijas lavīna.

Ir jākonstatē būtiskas deformācijas gadsimtu gaitā veidotajās cil­vēciskajās attiecībās, – deformācijas, kurām pastāvot, pozitīvas izmaiņas demogrāfiskajā situācijā nav domājamas, un iedomas, ka risinājumi būtu panākami ar ekonomiskiem līdzekļiem, nemainoties sabiedrības apziņai, ir dziļi maldīgi.

Nākamā kultūrforma, kurai es vēlētos pieskarties, ir valstiskais ni­hilisms. Ievērojama Latvijas sabiedrības daļa valsts pastāvēšanu saista ar dažādiem papildus nosacījumiem, nemitīgi tiek jautāts – ko tā man dos. Pārsteidzoša, taču raksturīga, ir lielas sabiedrības daļas nevēlēšanās vai nespēja skatīt norises valstī plašākā starptautiskā un vēsturiskā kontekstā. Latvietis ļoti konsekventi visās nebūšanās vaino nacionālo valsti un valdību. Šķiet, tā ir absolūti unikāla parādība pasaules kultūras vēsturē.

Ar valstisko nihilismu cieši ir saistīta patriotisma tēma, t. i., daudz­kārt konstatētais patriotisma trūkums mūsdienu latviskajā apziņā (īpaši jauniešu vidē). Tas gan īpaši nepārsteidz, šodien modē ir runāt par bezsak­ņu kosmopolītismu, tas skaitās ļoti “progresīvi”. Ir jāsaprot, ka zināmam 542 patriotisma deficītam Latvijā ir objektīvs un vēsturisks pamats. Laikā pirms Otrā pasaules kara latviešu nācija tikai veidojas, turklāt tā nav vienota savā pasaules redzējumā un vērtību orientācijās; apziņā klātesoši ir sociālistiskā internacionālisma elementi. Tomēr arī šajā periodā viegli ieraudzīt spilgtas nacionālās apziņas un patriotisma izpausmes. Pēc tam sekojošie okupāciju gadi postoši skar ne vien cilvēku resursus, bet arī nacionālo apziņu. Lat­viskais patriotisms tiek apkarots visiem iespējamiem līdzekļiem. Tā sekas kautrīgā latvieša personā ir redzamas vēl šodien. “Par to patriotismu – es nezinu daudzus, kas par Latviju “noliktu galvu” kā dziesmā dzied – es laikam tomēr izvēlētos to savu dzīvi, un tādi kā es ir daudz – simti, tūk­stoši”, publiski vēstī kāda jauna meitene.34 Gribētos iebilst: patriotisms jau tā uzreiz neprasa “nolikt galvu”, kaut gan tūkstoši un vēlreiz tūkstoši Latvijas patriotu par savu zemi galvas ir nolikuši. Un tas jau arī netraucētu izvēlēties “savu dzīvi”. Taču, ja es pareizi saprotu, izteikuma autore “savu dzīvi” principiāli nesaista ar Latviju.35

Kas ir patriotisms? Būtu grūti reglamentēt tā izpausmes. Publicistei Zentai Mauriņai Vācijā reiz jautāts (citēju pēc atmiņas): “Kas īsti Jūs tik ļoti saista pie Latvijas?” Mauriņas atbilde ir pārliecinoša savā vienkāršībā: “Tās mākoņi!” Ar to ir pateikts ļoti daudz – patriotisms nav reducējams uz kādu ekonomisku vai sadzīvisku nosacījumu kopumu. Tas vienkārši ir – vai arī tā nav, kā manā iztēlē peldoši, taču reāli man nozīmīgi mākoņi. Šāda patriotisma šodienas latvietim lielākoties pietrūkst. Tiek piedāvāts patriotisms ar nosacījumiem: ja šī valsts man dos to, ko es pieprasu, esmu gatavs būt patriots. Ja ne, emigrēšu. Atgriezīšos un būšu patriots tad, kad šī valsts būs sagatavota manām prasībām.

Visbeidzot es gribētu runāt par sociālā diskursa elementiem, kurus varētu dēvēt par specifiskiem apziņas sabiezinājumiem, kas tiek reprodu­cēti masveidā. Viens no tādiem (piemēra pēc): tauta nonākusi izmisumā. Šķiet, šis izteikums pēdējos gados izskanējis simtiem tūkstošu reižu. Taču intere­santākais ir tas, ka reāli šāda izmisuma izpausmes atrast ir pagrūti (tām toties ierādīta stabila vieta masu saziņas līdzekļos). Dzīvē visbiežāk nākas sastapties ar visai darbīgiem un apņēmīgi noskaņotiem ļaudīm, turklāt visos sabiedrības slāņos.

34. atsauce. TV+NET, 27VIII 12, 2012.

35. atsauce. Latvijas “ultraprogresīvajās” aprindās (īpaši šajā ziņā izceļas portāls “Satori”), intensīvi tiek popularizēts sauklis: “patriotisms ir pēdējais neliešu patvērums”

raksts: .Kultūras fenomenoloģija, latviskā savdabība un rietumu dzīvesformas, teksts 543. lpp.

 Visa rūpniecība sagrauta un likvidēta. Uz kāda lasītāja kautrīgiem iebildumiem interneta vietnē nācās lasīt atbildi: “Idiot, nosauc kaut vie­nu rūpniecības uzņēmumu Latvijā”. Ja nosauksiet daudzus veiksmīgi strādājošus uzņēmumus, varētu sekot iebilde: “Bet VEF taču sagrāva”. Varētu domāt, ka šādu un līdzīgu “apziņas sabiezinājumu” iedarbība uz noteiktu sabiedrības daļu ir tik hipnotiska, ka neļauj tai ieraudzīt un atzīt neko tādu, kas runātu pretim šādiem agresīviem saukļiem. Šķiet, to atražošana daudziem kalpo par personisko neveiksmju un neizdarību attaisnojumu.

  Lauksaimniecība likvidēta: netiek uzklausīti nekādi iebildumi par lieliskām ražām vai izslaukumiem.

Visi meži izcirsti. Esmu pārliecināts, ka ikviens ir dzirdējis vai lasījis šo “šausminošo” atzinumu. To vājināt nespēj ne statistika, ne zinātnisku institūtu apsekojumi.

 Šajā valstī viss nozagts; līdz ar to man, kas to saka, ir liegtas jebkuras iespējas kaut ko uzsākt, un tas ir attaisnojums, ka es arī neko nemēģinu da­rīt. Visi zog, īpaši “tie tur augšā”. Šķiet, daudzus sarūgtinātu nepieciešamī­ba atzīt, ka gan tur “augšā”, gan “lejā” lielākā daļa ir pavisam godīgi cilvēki.

 Tautas lielākā daļa dzīvo pusbadā. Bieži dzirdēts sauklis, kas jo kolo­rīti tika izmantots apkarojot (tā bija masu parādība) Nacionālās bibliotēkas celtniecības ieceri. Piemēram: “Gaismas pils – latviešu tautas kaps”. Esmu pārliecināts, ka šās “cīņas” zinātniska izpēte daudz pavēstītu par latvieša “poētisko dvēseli”. Ar teikto nevēlos apšaubīt, ka ievērojama tautas daļa patiešām dzīvo visai pieticīgi un ka sava vaina par to jāuzņemas arī Latvijas valdošajām aprindām. Šādi “apziņas sabiezinājumi” nebūtu jāuzskata par nepieciešamiem “identitātes” elementiem. Tās ir savdabīgas metaforiskas sociālā diskursa formas, kas iekrāso sociālo praksi, regulē attiecības ar to. Latviskajā vidē diemžēl pārsvaru ir ņēmušas pesimistiski orientētas apziņas formas. Ļoti viegli ir prognozēt skatītāju atbildes uz televīzijas raidījumos uzdotajiem aptauju jautājumiem, kuras reducējas uz: viss ir slikti, būs vēl sliktāk, pie visa vainīga Saeima un valdība. “Latviskās pasaules” savdabības analīzi būtu nepieciešams izvērst vis­dažādākajos aspektos. Šī “analītiskā arheoloģija” varētu sagādāt arī pār­steigumus, brīžiem pat nepatīkamus. Taču centieni sevi (savu brīžiem slēpto dabu) iepazīt, tautu – tāpat kā atsevišķu personu – var darīt vien stiprāku. teksts 544.lpp. 

V. Rietumu dzīvesformas un latviskā savdabība

Mana pamattēze, ja runājam par Rietumiem un Latviju nevis kā ģeo­grāfiskiem jēdzieniem, bet gan kā noteiktu pamatvērtību un orientāciju kopumu, ir: Rietumi vairs nav Rietumi, un Latvija vēl nav kļuvusi par Latviju (savdabības vai identitātes nozīmē).

Patreizējo Eiropas sabiedrību varētu raksturot kā post-eiropeisku sabiedrību, kurā būtībā zudušas (zūd) gadsimtu gaitā radītās un koptās vērtības. Sabiedrībai atomizējoties, kļuvis nepieklājīgi pat jautāt par jel­kādām vērtībām.

Par Dievu Rietumu cilvēkam, šķiet, kļūst vēders un orgāni, kas at­rodas nedaudz zemāk. Šo situāciju Kultūras dienā savulaik labi aprakstī­jis N. Naumanis: “Amerikas socioloģijas zinātnēs ir ieviests termins on/ scenity – žests, ar kuru kultūra publiskās prezentācijas laukā izstāda gan dzimumorgānus, gan dzimumaktus, ķermeņus un baudas, kuri klasiskajā literatūrā bijuši tabu zonā. Šis “slepenais muzejs” (Voltera Kendrika ter­mins) un tā eksponāti izlauzuši ceļu ne tikai uz masu kultūru, ar tiem kā ie­darbīgu fetišu aizraujas augstās modes industrija, estetizējot on/scenity līdz vēl nebijušai perfekcijai. Arī nopietnā māksla lieto seksualitāti kā spēcīgu izteiksmes līdzekli cilvēka garīgās temperatūras noteikšanai. Jā, bieži vien aizmirstot par vārdu “garīgums”, kas mūsdienu mākslas kontekstā kļuvis par lamuvārdu”.36 Jāpiebilst, ka par lamuvārdu būtībā Rietumu postmoder­najā sabiedrībā kļuvušas visas kristietiskās kultūras vērtības, un kristofobija aizvien vairāk iesūcas sabiedriskajā apziņā. Nepārprotami ir vājināta Rie­tumu cilvēka dzīvesdziņa, kas skaidri atspoguļojas demogrāfiskajos proce­sos, – tas rezultātu ziņā atmiņā atsauc Viduslaiku mēra epidēmijas. Vērtību erozija, atsevišķa Ego bauda kā vienīgais cilvēka rīcības atskaites punkts, Ego totalitārisms iedibina ultraliberālismu, kas paver ceļu terorismam un turpmākajā perspektīvā varētu pavērt ceļu valstiskajam totalitārismam. Vai latvisko savdabību aplūkot šādu “pamatorientāciju” kontekstā? To varētu darīt, un tādā gadījumā atklātos, ka latvieši daudzos gadījumos apsteidz savus Rietumu skolotājus. To apliecina laikrakstā Kultūras forums paustā sajūsma: “Skaņu spektrā arī atkritumi”,37 esam pārspļāvuši Rietu­mus, ja arī viņi ielīdīs atkritumos, mēs līdīsim mēslos.

36. atsauce. Kultūras diena, 2006., Nr. 27.

37. atsauce. Kultūras forums, 2005. 21. –28. oktobris.

raksts: Kultūras fenomenoloģija, latviskā savdabība un rietumu dzīvesformas 545. lpp.

Varētu jautāt: “Bet varbūt tas viss gan Rietumu sabiedrībā, gan arī Latvijā ir tikai putas, virspusējais slānis, zem kura slēpjas neizmantotas ie­spējas, snaudoša vitalitāte.” Gribētos cerēt. Runa taču ir par dzīvesformām, kas nodrošināja Rietumu sabiedrības attīstību, tās savdabību vairākus gadu tūkstošus. Vai tās pāris gadsimtos var aiziet nebūtībā, varbūt notiek tikai to pārstrukturēšana, piepildot (un papildinot) tās ar mūsdienām adekvātu veidolu un saturu? Kādas bija šīs dzīvesformas, un kāda ir latviskās kultūras saistība ar tām.

Kā galvenās būtu jānosauc: grieķiskā (antīkā) racionalitāte un vis­pārīgo principu meklējumi, demokrātija, romiešu tiesības, kristietība un sevišķi tās kultivētā cilvēka attiecība pret transcendenci, ģimenes institūts un noteiktas morālās vērtības. Katra no šīm pamatformām, protams, ir pelnījusi, lai to analizētu atsevišķi. Taču kādas varētu būt latviskās kultūras (tās, kura reiz veidojās) at­tiecības pret šo lielā mērā zudušo (varbūt zūdošo) Rietumu mantojumu? Jāatzīst, ka Rietumu klasiskās vērtības latviskajā kultūrā ienākušas visai vēlu un nav paspējušas nostiprināties. Tas arī ir viens no iemesliem kādēļ šobrīd tik kāri un aktīvi – aktīvāk nekā pašā Eiropā – tiek uzsūktas mūsdienu Eiropas masu kultūras pabiras. Viens no Rietumu kultūras stūrakmeņiem tās attīstības tūkstošgadī­gajā vēsturē ir kristietība. Tā savukārt sakņojas jūdaiskajā, grieķiskajā un latīniskajā augsnē. Kristietība, protams, ir reliģija, taču reizē tā rada uni­versālu kosmosa un sabiedriskās realitātes konstrukciju, kas nepārprotami balstīta uz platonisko pasaules redzējumu, kas pasauli duālistiski sadala cilvēciskajā un dievišķajā realitātē (šāspasaules un ideju valstībā). Pārpa­sauliskā, dievišķā sfēra kļūst par cilvēka pasaules ideālo modeli, atskaites punktu, paraugu pasaules un cilvēcisko attiecību iekārtojumam. Pasaule tiek strukturēta atbilstoši šim modelim, un tā kontekstā, katra lieta un parādība gūst savu vietu un īpašo jēgu. Pārpasauliskais gūst vispārējā rak­sturu, tas dominē pār atsevišķo, kas kļūst izskaidrojams un saprotams tikai universālā jēgas kontekstā. Kristietiskais Dievs ir idealizēts cilvēks, tajā koncentrētas cilvēciskās īpašības absolūtā pakāpē. Pielūdzot Dievu, cilvēks būtībā slavina cilvēku. Šai Rietumu kristietības iestādnei pievērš uzmanību franču rakstnieks An­tuāns de Sent Ekziperī (Saint-Exupery) darbā Kara lidotājs: “Es zinu, kā cēlies šis spēka lauks. Gadu simteņiem ilgi mana civilizācija saskatīja katrā cilvēkā Dievu. Cilvēks bija radīts pēc Dieva sejas un līdzības. Godādami 546 savu tuvāku, cilvēki godāja Dievu. Visi cilvēki bija brāļi Dievā. Dievišķā atspulgs cilvēkā piešķīra katram neatņemamu cieņu. No cilvēka un Dieva attieksmēm ļoti skaidri izrietēja, kādi pienākumi ikvienam ir pret sevi pašu vai savu tuvāko.”38 Protams, varētu piebilst, ka franču rakstnieks sniedz visai idealizētu kristietiskās cilvēcības ainu, tomēr iezīmētā pamatorientācija par spīti vi­sām vēsturiskajām kristietiskās kultūras kolīzijām ir neapšaubāma realitāte (nacisms, boļševisms, ultraliberālisms ir šās kultūras noliegums). Varētu domāt, ka kristianizācija Latvijā savulaik notikusi visai virs­pusēji – kristietiskajam Dievam, Svētajai Ģimenei un svēto panteonam nomainot pagāniskos dievus. Kristietības ienākšana Latvijā neatnes auto­mātiski sev līdzi kristietisko racionalitāti, loģiski diskursīvo domāšanu un kristietiski strukturēto pasaules modeli. Šķiet, ka kristietiskā pasaules aina Latvijā sāk nostiprināties tikai 19. gs., taču šo procesu pārtrauc atkārtotā Latvijas okupācija un kristietības vajāšana 20. gs. Līdz šim, cik autoram zināms, nav veikti fundamentāli pētījumi par kristietības reālo ietekmi latviešu kultūrā dažādos tās attīstības etapos. Vienmēr ir atzīmēta pagāniski panteistiskā elementa klātbūtne latviskajā pasaules izjūtā. Kristietiski strukturētais Kosmoss palicis svešs arī mūsdienu Lat­vijai. Tas pat tā īsti nav sakusis ar vietējo pagānisko substrātu, kā tas vērojams Latīņamerikā. Reliģiskie svētki lielai Latvijas iedzīvotāju daļai diezko daudz nenozīmē – arī tad, ja tos aplūkotu tikai kā simboliskas Rietumu kultūras realitātes. Lieldienas – nevis Cilvēka augšāmcelšanās un mūžīgās atdzimšanas mistērija, bet gan laiks, kad “jāšūpojas, jo tad vasarā odi nekodīs”.

Presē vairākkārt ir notikušas diskusijas par laulību, ko liela daļa disku­sijas dalībnieku reducē uz vairāk vai mazāk skaistu ceremoniju – sievietes uz iespēju greznoties baltā tērpā. Gandrīz nepamanīta paliek Rietumu klasiskajā kultūrā gadsimtos koptā (šobrīd zūdošā) un kristietībā dievišķu sankciju guvusī forma – laulība.

Racionālisms – viena no aizejošās Rietumu kultūras pamatiezīmēm. Šeit, protams, neaplūkosim jautājumu par dažādām racionalitātes formām. Ar racionalitāti kā Rietumu kultūras universālu iezīmi te pirmajām kārtām domāta pētošā prāta orientācija uz vispārējiem principiem, prāta pārbaude, prasība pēc pamatojuma un argumentiem, šaubu princips.

38. atsauce. Antuāns de Sent-Ekziperī. Dienvidu kurjers. Kara lidotājs. Vēstule ķīlniekam, Rīga: 1965, 389. lpp.

Raksts: Kultūras fenomenoloģija, latviskā savdabība un rietumu dzīvesformas 547. lpp.

Rietumu racionalitātei ir tūkstošgadīga vēsture, tā sakņojas grieķu un latīniskajā kultūras pieredzē, gūstot jaunas nianses kristietiskajā pasaulē, kurā garīgums tiek pasludināts par svarīgāko Dieva dāvanu, dievišķo dzirk­sti, kas vieno cilvēku un Dievu, padara cilvēku līdzīgu Dievam. Cilvēka prāts savā izzinošajā darbībā spēj ielauzties visdziļākajos dabas noslēpumos, vienīgā principiālā robeža, ar kuru tam jāsamierinās, ir atziņa – tas nevar būt absolūtais dievišķais prāts. Prāta izzinošā darbība saskaņā ar kristietis­ko filosofu pārliecību norisinās kā manipulācijas ar jēdzieniem – šo vare­nāko prāta instrumentu. Šajā darbībā nedrīkst pieļaut kļūdas, tās pētnieku ved maldos. Tāpēc tik liela nozīme kristietiskajā filosofijā tiek piešķirta loģisko operāciju izstrādei.

Laika gaitā racionalitātes, loģisko manipulāciju vērtējums pašas kris­tietiskās kultūras ietvaros ir būtiski mainījies. M. Lutera izpratnē hipertro­fizēta racionalitāte līdzinās pinekļiem, kas saista cilvēka dvēseli un attālina viņu no dievišķās atklāsmes. Taču neatkarīgi no dažādajiem vērtējumiem racionalitāte neatgriezeniski ir piestrāvojusi visu Rietumu garīgo Kosmosu, neatkarīgi no tās formām un orientācijām ienesot un nostiprinot tajā prāta disciplīnu.

Racionalitāte visdažādākajās formās nenovēršami ienāk arī Rietumu cilvēka ikdienā, galvenokārt izpaužoties kā dzīves disciplinēšana, plānoša­na un veidošana. Makss Vēbers šajā sakarībā runā par “racionāla buržuāzis­ka dzīvesveduma nostiprināšanos” protestantiskajās aprindās.39 Dzīves disciplinēšanai Rietumu sabiedrībā ir ļoti senas saknes, tās rodamas laikā, kad dzīves ritmus regulēja baznīcas zvanu skaņas – darbu, atpūtu, lūgšanu, svētkus. Šāda racionāla dzīves disciplinēšana padara noteiktu cilvēku kopu par sociālu organismu, kas vienots kopējiem mērķiem un uzdevumiem. Gadsimtiem ilgi Rietumu sabiedrībā ir dominējusi darba dzīve, kas pir­majām kārtām saistās ar agru rītu un dienu. Mūsdienu Rietumu vērtību skalā notikušas būtiskas izmaiņas, dzīves ritmos aizvien lielāku svaru gūstot nakts dzīvei un izklaidei.

Viena no Latvijas garīgās dzīves iezīmēm ir racionalitātes trūkums. Visvairāk tās pietrūkst centienos risināt sabiedrības samilzušās problēmas. Mēs apmaināmies žestiem, saukļiem, “paužam sāpi”. Mēs nedzirdam un negribam dzirdēt viens otru. Loģiska argumentācija mūsu sarunās ir rets viesis. To parasti cenšas aizstāt ar skanīgu saukli, metaforu, atsaukšanos uz tradīciju.

39. atsauce. Vēbers M. Reliģijas socioloģija, Rīga: FSI, 2004, 122. lpp. 

grāmatas teksts 548. lpp.

Daudzos gadījumos latviskā pasaules izpratne līdzinās bērna redzē­jumam, kas pasauli grib pārvaldīt ar mīta un pasakas līdzekļiem. Latvie­tis grib “uzminēt vārdu”, pacelt nolaupīto “gaismas pili” ar dziesmas, iz­teiksmīga žesta palīdzību. Par iedarbīgu līdzekli joprojām tiek atzīta arī buršanās un dažādi maģijas paveidi. Šai parādībai skaidrojums varētu būt gadsimtiem ilgā latviešu tautas norobežotība no politiskās, ekonomiskās un garīgās dzīves vadības, – norobežotība, kurai kompensāciju varēja rast tikai sapņu un iztēles valstībā. Pasaule kopumā, sabiedriskās norises, arī kultūra Latvijā parasti tiek aplūkota objekta formā. Šķiet, patlaban latviešu sabiedriskā doma prin­cipiāli nespēj uztvert pasauli kā norisi, procesu, kurā kā norises subjekts būtu ieslēgts arī indivīds, nespēj raudzīties uz kultūru funkcionāli. Tieši tādēļ vārda “radīt” vietā parasti tiek lietots vārds “dot”, kurš mūsdienu latviskajā kultūrapziņā, šķiet, sāk iegūt sakrālu nozīmi, – brīžiem ar sav­dabīga mazohisma pieskaņu. Dažādu kultūrkoncepciju pamatievirze ir nevis radīt, bet gan dot, aplaimot. Turklāt devēji kā “gaišie un viedie” tiek pretstatīti tumšajiem un aplaimojamajiem. Tādā veidā ne tikai kultūra tiek padarīta par objektu, par objektu, pat manipulācijas objektu tiek padarīta arī tauta. Kultūras izveides un pārveides process tādā gadījumā, apliecinot principiāli elitāru attieksmi pret tautu, tiek domāts kā manipulācijas ar sabiedrību.

Gadsimtos kopta Rietumu sabiedrībā ir tiesiskā domāšana un de­mokrātija, kas sakņojas antīkajā kultūrā. Ir pamats Rietumu kristietību uzskatīt par tiešu latīniskās racionalitātes un tiesiskās domāšanas manti­nieci. Viena no svarīgākajām kristietiskās sabiedrības kategorijām ir “sta­tuss” – cilvēks ir “nostatīts” noteiktā vietā sabiedriskajā hierarhijā, statusu ir praktiski neiespējami mainīt, taču – un tas nav mazāk svarīgi – to viņam tik viegli arī nevar atņemt. Laika gaitā Rietumos mainās tiesības, tiek lauzta Viduslaikiem rak­sturīgā hierarhiskā tiesiskā domāšana, paverot ceļu atsevišķu indivīdu tie­sībām un vienlīdzībai likuma priekšā, taču vēsturiskajās izmaiņās nesatrici­nāma paliek pati tiesiskā apziņa, kura kļuvusi par neatņemamu cilvēciskās pasaules elementu.

Arī Latvijā tiesiskā apziņa ir laidusi pietiekami dziļas saknes, tomēr nevarētu teikt, ka tā kļuvusi par tikpat organisku dzīves formu, kā Rietu­mu pasaulē. Ne vienmēr tiesības adekvāti tiek saistītas ar atbildību – pā­rāk daudzi arī šodien vēlas, lai kāds cits visu nokārtotu. Sociālajā sfērā šī Kultūras fenomenoloģija, latviskā savdabība un rietumu dzīvesformas 549. lpp.

kultūrforma izpaužas paternālisma veidā – slieksmē priekšroku dot “tais­nīgā tēva” lēmumam, nevis formālam likumam.

Ar tiesiskās domāšanas deficītu cieši saistīts valstiskais nihilisms. Ne­beidzami tiek atkārtots, ka 700 gadus esam bijuši vergi – mēs nejautājam kādēļ, mēs nejautājam par mūsu vainu. Varbūt atbilde ir meklējama arī šodienā, latvieša attieksmē pret savu valsti. Tās pastāvēšana ievērojamā sa­biedrības daļā tiek saistīta ar dažādiem papildus nosacījumiem, nemitīgi tiek jautāts – ko tā man dos. Latvietis nemitīgi draud nodot valsti, ja tā viņam pietiekoši daudz nedos. Latvietis parasti visās nebūšanās vaino valsti un valdību, turklāt identificē šīs divas atšķirīgās kategorijas. Nekādā ziņā negribētos apgalvot, ka latviskajā kultūrā tās vēsturiskajā pieredzē nav iestrāvojušas Rietumu racionālistiskās kultūras pamatvērtības. Tomēr daudzos gadījumos tās apgūtas visai virspusēji, nav sintezējušās ar nacionālo kultūras substrātu, nav kļuvušas par organisku dzīves elemen­tu. Tas arī mūsdienu latvisko kultūru padara viegli ievainojamu. Gribētos vēlreiz atgādināt, ka arī Rietumu kultūra un tās klasiskās vērtības pārdzīvo ilgstošu krīzi. Varbūt šās krīzes risinājums meklējams kultūru sintēzē, kurā arī mūsu vēsturiskajai pieredzei varētu būt pozitīva loma. Rietumu kultūras spēcīgākā īpašība gadsimtu ritumā ir bijusi racionalitāte. Taču arī vienpusī­ga racionalitāte var būt postoša – ir jāmācās sabalansēt prātu, sirdsbalsi un intuitīvu pasaules redzējumu: tas varētu būt nākotnes uzdevums.

Ļoti gribētos, lai šīs pārdomas neuztvertu kā tautas strostēšanu. Fi­losofa uzdevums un profesionālais pienākums ir cits – garīgās situācijas analīze, to nākotnes iespēju eksplikācija, kas izriet no konkrētās situācijas. Apziņas un vērtību formas, kuras tiku aplūkojis, nebūtu pamata uzskatīt par Latvijas sabiedrības apziņai visai glaimojošām. Es tikai priecātos, ja savās pārdomās būtu kļūdījies. Es ļoti vēlētos saskatīt tos reālos spēka avotus, kas varētu darīt mūs stiprus.

 

 

Ievietots: 13.05.2016