VPP Letonika
Sākumlapa >> VPP Letonika

Vērtības: Latvija un Eiropa. Rīga: FSI, 2016

1. un 2. sējumu rakstu apskats

 

 

Vērtības: Latvija un Eiropa. 1. un 2. sējuma apskats Rīga: FSI, 2016

Priekšvārds. Vērtību pētījumi.

Kolektīvo monogrāfiju par vērtībām Eiropā un Latvijā sagatavojusi starpdisciplināra pētnieku grupa. Tajā ietilpst filosofi, vēsturnieki, akadēmiskās reliģijpētniecības speciālisti, dzīvesstāstu analītiķi, sociologi, sociālā antropoloģe, mākslas zinātniece un citu nozaru pārstāvji. “Vērtības” ir tik ietilpīgs koncepts, ka nepietiek ar atsauci uz vārdnīcām un agrākiem pētījumiem, kuros ir ticis pieņemts, ka “vērtības” pastāv, ka tās ir definējamas un izmērāmas. Vajadzīga filosofiska refleksija par vērtībām, tajā iekļaujot jautājumus, ko saprotam ar vērtībām, ko nozīmē komunikatīvā racionalitāte, tolerance, tradīcijas, kā top kopīgas vērtības?

Kolektīvi izstrādātā grāmata balstās uz pētījumiem, ko veikuši LU Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnieki Valsts pētījumu programmas “Letonika: Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtības” 6. projektā. Pētījumu rezultāti aprobēti Letonikas 6. kongresā 2015. gadā, un uz referātu pamata izstrādātas grāmatas sadaļas. Vērtību pētījumi sabalsojas ar izstrādēm, kas norit sociālo zinātņu valsts pētījumu programmās, taču filosofiskai, kulturoloģiskai, reliģijpētnieciskai un dzīvesstāstu analītiskajai pieejai ir sava specifika. Vērtības netiek pieņemtas kā dotas (mērot to novērtējumu biežumu), bet kā uzdotas, konstituētas kultūras norisēs. Tāpēc tiek aplūkoti jautājumi par to avotiem, statusu, vēsturiskumu, kontekstualitāti, saistību ar ētiku, kultūras arhetipiem, cilvēku izjūtām, sociālo pieredzi u.c.

Grāmatā tiek meklētas atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem:

a)      Kas ir vērtības? Vai ir vērtības?

b)      Kā interpretēt vērtību plurālismu un atzinumus par vērtību relativitāti? Kā sabalsojas patoss un ētoss? Varbūt dzīvojam “sabiedrībā bez pasaules” vai anomiskā sabiedrībā?

c)      Kā ir noritējusi latvisko (etnisko) vērtību konstituēšanās? Kā interpretēt ar sociālām un politiskām vērtībām saistītos, mūsdienās aktuālos jēdzienus?

d)      Kāds ir Eiropas un Latvijas kultūras vēsturē ievērojamu personību skatījums uz vērtībām?

e)      Kā veidojas kopības vērtības?

f)       Kāda specifika ir reliģiskajām vērtībām, kā notiek to pārmantošanas procesi Eiropā un Latvijā?

g)      Kā vērtības atainojas dzīvesstāstos, ikdienas pieredzē? Kā dzīvesstāsti bāzējas uz indivīdiem pieejamajiem kultūras un sociālajiem resursiem?

Kolektīvās monogrāfijas 1. sējuma pirmā daļa veltīta filosofiskai refleksijai par vērtību interpretācijām, aplūkojot plašu teorētisku jautājumu loku – vai tās nav kļuvušas par “tukšu” jēdzienu, substitūtu, kas slēpj intereses un vajadzības? Vai “vērtības” netiek pārāk subjektivizētas, un katra pētnieku komanda nemanāmi vēlas priekšplānā izlikt kādas viena veida vērtības, malā nostumjot citas, t.i. vai pati vērtību pētniecība nekļūst par vērtīborientāciju būvēšanu, nevis to atspulgu un analīzi? Vai vērtību milzīgā dažādība neved pie tā, ka zūd vērtību vienotība un relatīvisms pārmāc plurālismu? Vai socioloģiskie pētījumi, kas veltīti vērtībām, pārāk droši nenostājas pozīcijās, kurās par neapšaubāmu tiek uzskatīta vērtību pastāvēšana un saprotamība? Filosofijai raksturīga ir kritiska attieksme un aksioloģijas pamatus skarošu jautājumu uzdošana: kas ir vērtības? Socioloģija turpretī vairāk interesējas, kā vērtības tiek izteiktas rīcībā, izpaužas mērāmos novērtējumos un dzīves praksēs.

Grāmatas pirmajā daļā Maija Kūle uzdod jautājumus par metodoloģijām, kas tiek izmantotas vērtību pētījumos. Filosofiskā ziņā nevajag vērtības uzskatīt par absolūtām, transcendentām vienībām, kas ir mūžīgas un nemainīgas. Taču nevajag tās padarīt arī par “referenduma” rezultātu, kurā piedalās miljoniem cilvēku, balsojot par to, kas šķiet vērtīgs. Vērtībām, kaut tās ir mainīgas, piemīt zināma objektivitāte un jābūtības forma. Vērtības ir nozīmīgs filosofijas termins, kas filosofijas vēsturē un mācībās par kultūru ir ticis interpretēts daudzveidīgi, ko apliecina liela daļa šīs grāmatas rakstu.

            Māra Rubene veido filosofisko domātāju uzskatu plašu spektru, izvaicājot gan Herdera un Kanta, gan Heidegera un Nansī devumu mūsdienu laikmeta raksturojumā, kad saduras kaislības un prāts, patoss un ētoss. Modernitātes laikā tiek uzdoti jautājumi par saikni starp paaudzēm, draugiem, tēviem un dēliem, mātēm un meitām, vērtību pārmantojamību un nepārtrauktību. Māra Rubene īpašu uzmanību pievērš tradīcijām kā kopīgo vērtību izteicējām. Viņas pieeja saskaņojas ar grāmatā iztirzātajām praktiskajām pieejām reliģisko vērtību saglabāšanā un sociālo, kultūras vērtību izpaudumiem dzīvesstāstos. Jautājumu loks, kas iezīmēts šajā rakstā, tālāk tiek risināts Igora Šuvajeva, Ģirta Jankovska, Ellas Bucenieces apcerējumos otrajā nodaļā un dzīvesstāstu interpretācijās piektajā nodaļā.

Raivis Bičevskis jautājumu par vērtībām aplūko modernisma filosofijas kontekstā, kas analizē sabiedrību “bez pasaules”, t.i., bez dziļākas jēgas un stabilām vērtībām.  Autors formulē savu skatījumu uz mūsdienu kultūru: cilvēkiem vajadzīgi tēli, lai izturētu realitāti, bet arī vajadzīga īstenība, lai izturētu šo tēlu varu. Valda vizuālās kultūras laikmets. Šajā imaginārajā pasaulē nav vērtību noteiktības, visu pārņem atspulgi, fantomi. Nemitīga tēlu plūsma pārņem arī politisko subjektu, kam būtu jāpiedalās skaidru lēmumu pieņemšanā. Autors, sekojot rindai modernisma filosofu (Kampers, Štrauss, Heidegers, Klāgess) aicina uz iztēloto un pieņemto vērtību aprakstu, uz atgriešanos no fantomiem pie īstenības.

Līdzīgu konstatējumu, tikai izteiktu socioloģisko jēdzienu valodā, grāmatā pauž Agita Misāne, rakstot par anomijām. Filosofiskais skatījums uz sabiedrību nebeidzas ar anomiju konstatāciju – tas iet dziļumā, izjautājot modernisma skatījumu uz pamatkategorijām – prāts, iztēle, doma, tēls. Vai kultūra nes jaunu vēsti par attiecībām starp prātu un iztēli, kur sāk valdīt pēdējā, balstoties uz gribu? Vai tēls iznāk priekšplānā pār domu un tas iespaido skatījumu uz vērtībām?

Atbilde ir: jā, tā notiek modernisma kultūrā, kurā dzīvojam arī mēs, Latvijā. Patērētājsabiedrība dzīvo tēlu kalkulācijās apstākļos un aprēķinā. Tēli dominē kā fantomi ar savu izplatīšanas tehniku un loģiku.

 Ko darīt? Vai vērtību skatījumu var pavērst citādāk? Rakstā sniegtā atbilde ir konceptuāli plaša: tiek norādīts uz saikni, kas pastāv starp atteikšanos no gribas un uz jaunu pievēršanos pasaulei bez gribas intencionalitātes.

Rihards Kūlis risina jautājumu par vērtību izpratni filosofijā, pievēršot uzmanību vērtību relativizācijas jautājumam. Ja katram ir tikai savas vērtības, rodas nihilisms, egoisms un gala rezultātā – sagaidāma kopīgo vērtību nāve. Šajā rakstā izvirzītais risinājums saskan ar grāmatas trešajā nodaļā sniegtajām interpretācijām, ka, lai nonāktu pie kopīgā, nepieciešams kritiski distancēties no subjektīvajiem aizspriedumiem, taču no savas identitātes atteikties nav iespējams.

Aija Priedīte-Kleinhofa aplūko ar latviešu nacionālisma tradīcijām saistītās vērtības. Latviešu etniskās kopības un piederības sajūtas veidošanās saistās ar etnisko vērtību apliecinājumu. Rakstā parādītas latviešu valodā, etnogrāfijā, vēsturē, folklorā ieinteresēto intelektuāļu nostādnes daudzu gadsimtu garumā. Pagātnes intelektuālie risinājumi ietekmē tagadnes vērtību orientācijas. Tādēļ mācība par vērtībām nedrīkst tikt atrauta ne no latviešu nacionālās pašapziņas tapšanas vēstures, ne arī no modernisma laikmeta specifikas, kas atnes universālo un urbāno vērtību dominanci.

Grāmatas autori 1. sējuma otrajā nodaļā aplūko būtiskākos virzienus, kas ietekmējuši vērtību izpratni Latvijas teritorijā un Latvijas valstī: Imanuela Kanta, neokantiešu, Herdera un viņu sekotāju nostādnes, Jesaja Berlina, kā arī Latvijā nozīmīgu domātāju – Jēkaba Oša, Teodora Celma, Paula Jureviča, G. H. Loskīla, Staņislava Ladusāna, paragri mirušās kolēģes Elgas Freibergas un mazāk zināmā, 1938. gada represijās bojā gājušā skolotāja Jāņa Sīlīša viedokļus. No katra no viņiem mūsdienās var smelties kāda aksioloģiski ievirzīta pētījuma risinājumu, kas var dot impulsu mūsdienās labāk izprast jautājumus par vērtībām.

Vērtību jautājums filosofijā ir cieši saistīts ar ētiku. Fundamentālās vērtības kā patiesais, labais un skaistais ir savītas ciešā lokā. Tikumi ir stabilas sabiedrības raksturojums. Rakstu autori uzsver, ka ētiski pašregulējošai sabiedrībai kopumā ir iespēja  būt stabilai, tomēr tam mēdz būt dažādi šķēršļi.  Jānis Nameisis Vējš atsaucas uz patlaban aktuālo likumdošanas iniciatīvu, kas paredz papildināt un grozīt Izglītības likumu, noformulējot tajā skaidrākas prasības par tikumisko audzināšanu. Šie grozījumi izsauc skaļas debates sabiedrībā, ieskaitot arī diskusijas par vērtībām. No filosofu viedokļa ir nozīmīgi ieskatīties liberālās filosofijas klasiķu darbos, tajā skaitā Jesajas Berlina nostādnēs, lai gūtu izpratni par cilvēku savstarpējo saskarsmi reliģiski un sekulāri orientētiem cilvēkiem, kam jāsadzīvo vienotā kultūrtelpā, kā tas ir raksturīgi Latvijai un daudzām Eiropas Savienības valstīm. Tie ir jautājumi par sapratni, sadarbošanos, savstarpējo iecietību, toleranci un kritisko domāšanu.

Arī J. N. Vēja rakstā tiek uzdots jautājums: kā būt ar vērtību relatīvismu? Viņš uzskata, ka frāžainas demokrātijas apoloģijas  cēloņi  meklējami  neprasmē  nošķirt teorētiskās  noteiksmes par vērtību  objektivitāti no vērtību situatīvā rakstura. Balstoties uz relatīvismu, „visatļautība” tiek konfrontēta ar „tradicionālajām vērtībām”, liedzot iespēju iedzīvināt sociālās ētikas  nostādnes. Mācība par brīvības dažādiem veidiem, idejas par „vērtību nesamērojamību”, hierarhiski nestrukturizētu vērtību plurālismu ir filosofiskais mantojums, kas palīdz citādāk paskatīties uz relatīvismu. Tolerantā nostādnē nebūtu uz atšķirīgo jāskatās kā uz grūti paciešamu lietu, bet gan jāņem vērā atšķirības kā citas kultūras sistēmiskā veseluma daļa. Katra kultūrā dzīvo savā ritmā, nozīmēs, simbolos un sistēmiskā veselumā, paužot gan savdabīgos, gan universālos vaibstus. Nav vajadzīgs savstarpējs naids atšķirīgu vērtību dēļ, bet gan sapratne, ka risinājumi, kas ir labais, patiesais, var būt vairāki, bez strīdiem par vienu normu, vienu patiesību.

Kolektīvi uzrakstītās grāmatas 1. sējuma trešajā nodaļā priekšplānā izvirzītas sociālās teorijas un mūsdienu sabiedrības analīze vērtību dimensijā. Vērtības ir gan privātas, gan sabiedriskas. Viens no pamatjautājumiem mācībās par vērtībām ir: kā top sabiedriskās, sociāli kopīgās vērtības? Kas (kādas struktūras, procesi, darbības) veido kopīgos vērtējumus?

 Ella Buceniece aplūko apgaismību kā projektu, pievēršoties Jirgena Hābermāsa un Hannas Ārentes izpratnei par sociālo telpu un tās  īpašām mikroformām – saloniem, kafejnīcām, “galda sabiedrībai” (Tisch Gesellschaft), kur pusdienojot tiek risinātas sociāli nozīmīgas sarunas, kā vietām, kurās izpaužas visu dalībnieku līdztiesība, parasti balstīta kopīgās humānās vērtībās. Latvijā šādu kopības formu autore saskata hernhūtismā, kur pulcēšanās formas paredzēja dzimumu līdztiesību un citas modernā publiskuma iezīmes. Hernhūtietis Georgs Heinrihs Loskīls pievērsās tādām vērtībām kā ģimene, reliģija un sociālā kopība, savās garīgajās dziesmās paužot mieru, saticību, draudzīgumu. Apgaismība mūsdienās nav beigusies, uzsver E. Buceniece, jo tās izvirzītās vērtības par brīvu cilvēku, cieņu, iecietību, draudzīgu un komunikablu sabiedrību ir nepieciešamas mūsdienu laikmetā, kas par prioritāti ir izvirzījis galvenokārt tehnisko un zinātnisko progresu.

Maija Jankovska aicina pievērsties Jirgena Hābermāsa uzskatiem par sabiedrības integrācijas sarežģīto raksturu, ko iezīmē vērtību plurālisms. Šajā rakstā paustā doma sasaucas ar Jāņa N. Vēja izklāstīto J. Berlina nostādni, kā uztvert vērtību plurālismu. Ja Berlins pamato vērtību līdzāspastāvēšanas ideju, tad Hābermāss iesaka pievērsties racionālai komunikācijai, cerot uz cilvēku sapratni un viedokļu saskaņošanu diskusijās. Ja sabiedrība vēlas nostiprināt demokrātijā sakņotas vērtības, dialogs un dzīvespasaules racionalizācija ir nepieciešama. Modernā sabiedrība atšķiras no  pirms-modernās, kurā daudz lielākā mērā funkcionē vispārpieņemtas nostādnes un tradicionāli pārmantojami priekšstati.

Pēc Hābermāsa domām, vērtībspriedumi var būt racionāli un saskaņoti.  Filosofs uzskata, ka ir nepieciešams veidot racionālos apsvērumos dibinātu saskaņu jeb konsensu. Māra Kūļa rakstā, savukārt, uzsvērts cits saskaņotības aspekts – sensus communis, kas veidojas racionāli neapzinātās kopības formās, kas parādās valodā. Agita Misāne atgādina par socioloģijā Latvijā piemirstiem konceptiem kā “anomie” un “anomia”. “Anomie” izprot kā sabiedrības raksturlielumu, kas saistīts ar normu trūkumu un “anomia” kā individuāla stāvokļa raksturojumu, kā jautājumu par jēgas esamību un tās apšaubīšanu. Anomijas stāvokļi sabiedrībā cieši saistās ar vērtību jēdzienu, jo situācija, kad pasaule un cilvēciskā darbība sāk šķist nevērtīgas, nozīmē arī nihilismu attiecībā pret vērtībām.

Latvija pieder pie anomijas riska sabiedrībām, jo tā kopš 1990. gada ir politiskās iekārtas izmaiņas jeb pārejas laikmeta sabiedrība. Tādēļ vērtību pētījumi iegūst īpašu aktualitāti. Sabiedrībās, kur vecās sociālās un politiskās institūcijas (piemēram, padomju laika vienas partijas sistēma, ekonomikas plānošana Valsts plāna diktāta ietvaros u.c.) ir likvidētas, palielinās vērtību dezorientācija, jo uzreiz nav skaidrs, kas nāk vietā, kādas ir jaunās dzīves orientācijas.

Strauji ekonomiski pārkārtojumi Latvijā bija raksturīgi pirmajā desmitgadē kopš valsts atjaunošanas 1990. gadā, kad valsts plānveida ekonomiku nomainīja brīvā tirgus ekonomika, privātīpašuma sistēma. Ja politiskās un eknomiskās izmaiņas tika stimulētas ar likumdošanu, tad garīgajā sfērā pārmaiņas brieda pašas par sevi, daudz lēnākā tempā. Jautājums par vērtībām, sabiedrības anomijām, deviantām uzvedībām, aizspriedumiem, morāles trūkumu pavada Latvijas sabiedrību jau turpat vai trīsdesmit gadus.  Politiskās un ekonomiskās izmaiņas Latvijā pārdzīvo daudzi bijušie PSRS pilsoņi, jo dzīves nozīmīgu daļu aizvadīja sociālisma sistēmā. Jaunākajai paaudzei rodas cits jautājums par vērtībām, jo ir cita politiskā, ekonomiskā, kultūrvēsturiskā situācija. Ir tikusi atvērta Eiropas Savienības dzīves telpa, pieņemtas četras pamata brīvības – brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka pārvietošanās brīvība. Tas nozīmē, ka totalitārās valsts noslēgto, ideoloģiskajā platformā bāzēto vērtību vietā nākas izprast atvērtās sabiedrībās, vēsturiski mainīgās, dažādu tautu mentalitātēs bāzētās vērtības.

Sabiedrības integrācija Latvijā ir saistīta ar jautājumu par vērtībām. Maija Jankovska, interpretējot Hābermāsa filosofiju, savos secinājumos nonāk pie vienkāršāka varianta: nevis censties iegūt racionālos apsvērumos balstītu konsensu (jo praktiski bieži vien tas nenotiek, arī Latvijas sabiedrības integrācijā tas nav ticis panākts), bet mīkstināt prasību racionālu diskusiju ceļā obligāti nonākt pie konsensa, atzīstot kā pietiekami veiksmīgu risinājumu arī cita veida vienošanās un izvairīšanos no galēji pretēju viedokļu uzspiešanas. Sašķeltās sabiedrībās tiek daudz sasniegts, ja pretēji ievirzītu vērtību pārstāvji iedziļinās dažādu skatpunktu pamatojumos, nemaz nenonākot pie vienošanās par vienu vispamatotāku versiju, bet savstarpējās attiecībās uztur iecietīgu attieksmi.

Tomēr labklājīgai dzīvei ir vajadzīga sabiedrības saliedētība. Uzticība kopīgām vērtībām veido patriotisku pieeju. Konstitucionālais patriotisms nozīmē diskusiju par jēdzieniem, kuros tiek izteiktas valstij svarīgas vērtības. Jautājumu par politiski svarīgiem jēdzieniem risina Leo Dribins, savā rakstā aplūkojot jēdzienus, kas ir “valstsnācija?”, kas – “Latvijas tauta?”, kas – “valsts tauta?”. Dribina raksts parāda, ka Latvijā veidojas komunikatīvā racionalitāte (tiesa, galvenokārt sociālo zinātnieku aprindās), aktivizējot diskusiju par jēdzieniem, kas svarīgi politisku vērtību noskaidrošanai.

Diskusijai par jēdzieniem, kas skar sociālās un politiskās vērtības, nav viennozīmīga galavārda, jo jēdzienu uztvere un konteksti mainās. Savu ieguldījumu jēdziena “etniskā minoritāte” skaidrojumā  sniedz Vladislavs Volkovs. Viņš parāda, cik būtiski sabiedrības integrācijas jautājumu risinājumos ir nonākt pie kopīga viedokļa par pamatjēdzienu saturu, un tam vajadzīgas ilgstošas diskusijas. Sociālo zinātnieku uzdevums ir allaž sekot politisko procesu interpretācijām un to formulējumiem valstiskos dokumentos, piedāvājot savas interpretācijas.

Reliģisko vērtību tematizācijas specifiku aplūko 2. sējuma pirmās nodaļas autori. Māras Grīnfeldes rakstā aplūkotas divas fenomenoloģiskās tradīcijas līnijas jautājumā par reliģiskām vērtībām (Oto un Šēlers).  Viņiem kopīgais ir vērtību pieredzes apraksts un reliģisko vērtību vienādošana ar svētuma pieredzi. Fenomenoloģiskā tradīcija aksioloģijā ir nozīmīga ar to, ka prot saskatīt nošķīrumu starp: a) vērtību pieredzes aktu, kas izpaužas izjūtās, b) pašu priekšmetu, kas dots pieredzes aktā un c) vērtības kvalitāti. Šis triju plākšņu risinājums ir būtisks mūsdienu aksioloģijā, lai vērtības nepadarītu pilnīgi relatīvas un subjektīvas, bet ieraudzītu to objektivitāti, kas tiek izteikta ar vērtības kvalitāti. Līdztekus kvalitātei parādās novērtējums kā pieredzes process, kas ir situatīvs un vēsturisks. Svarīgi ir tvert priekšmetiskumu, kurā vērtība parādās.

Pieredzes mēdz būt dažādas. To uzsver Solveiga Krūmiņa-Koņkova, pētot mistiskās pieredzes specifiku. Viņa šo īpašo pieredzi neuzskata par jūsmas koncentrātu (par ko neko nevar pateikt), bet izprot kā mistiskās teoloģijas pētniecības priekšmetu: ir jāatrod racionāls apraksts, kādā veidā un prāta iespēju robežās tuvoties mistiskajai pieredzei. Svarīgi pamanīt, ka mistiskā pieredze paredz stāvokli, kad cilvēks esot “tīrs no visa cilvēciskā” un nav saistīts ar vērtību izvēli, jo izvēle paredz diferences, kas šāda veida pieredzei nedrīkstētu piemist. Autore mistiskās teoloģijas piemērus Latvijā atrod teologu Viktora Pentjuša, Jura Rubeņa, daļēji arī filosofa un dzejnieka Roberta Mūka darbos, kā arī Sandras Ginteres un Lindas Straumes grāmatā “Dvēseles ceļš. Ievads garīgajās disciplīnās”. Zīmīgi, ka nākotnes kristietība rakstā tiek saistīta ar Karla Rānera vārdiem, ka nākotnē krististieši būs mistiķi, vai to nebūs nemaz.

Ineses Runces un Nadeždas Pazuhinas raksti veltīti katoļu un vecticībnieku tradīciju saglabāšanai Latvijā.

2. sējuma  otrajā nodaļā ievietoti raksti, kas parāda vērtības dzīvesstāstos, izmantojot apjomīgo LU Filozofijas un socioloģijas institūta datu bāzi “Nacionālā mutvārdu vēsture”. Dzīvesstāstu tipoloģizācijai un sistematizācijai veltītas jau lasītājiem pieejamās dažādās publikācijas[1], tāpēc šajā grāmatā izvēlēti specifiski rakursi: a) nepakļauties traumatizējošās politiskās vēstures viennozīmīgi aprobētām shēmām, bet tvert ikdienas pieredzi; b) pievērsties sociālo vērtību apjēgumiem un vērtību dinamikai, to izpaudumiem biogrāfijās; c) analizēt morālās vērtības dzīvesstāstos. Dzīvesstāsti paver iespēju izprast ilgošanos pēc savas patības tvēruma un brīvības.

Svarīgs akcents dzīvesstāstu analīzē ir akcents uz brīvību kā vērtību. Vienas Skultātnes rakstā runa nav par politisko brīvību, bet gan par brīvību izvēlēties vērtības. Sekojot latviski aprobētajiem Mišela Fuko darbiem, runa ir par patības tehnoloģijām. Autore parāda, ka dzīvesstāsti ir liecība tam, ka individuālo brīvības izjūtu var rast arī tad, kad rīcībspēja tiek brutāli apspiesta. Par to savulaik rakstīja arī Žans Pols Sartrs, maksimizējot brīvības izpratni kā absolūtu iespēju izvēlēties. Vieda Skultāne, savukārt, pievēršas konservatīvisma filosofam Makintairam, akcentējot piesaisti tradīcijām.

Ikdienas dzīves analīzē svarīgas ir to cilvēku intervijas, kas līdz šim ir palikušas anonīmas un nezināmas, un kuru stāstos kā plašs konteksts paveras  laikmeta ainas. Kaspars Zellis, rakstot par ikdienas pieredzi, apraksts teorētiskās nostādnes, ko nozīmē ikdienība, un ar piemēriem atklāj ļoti tipiskas situācijas, kā cilvēki attiecas pret materiālajām vērtībām, īpaši kad tās zūd.

Kolektīvi izstrādātā grāmata kopumā gan dod atbildes uz jautājumiem, kā tvert un analizēt vērtības, gan parāda to, ka vērtību jautājums ir samezglots un pilns ar atšķirīgām pieejām. Tādēļ grāmatas iecere cita starpā ir brīdināt tos pētniekus, kam vērtību deskripcija liekas vienkāršāka par vienkāršu: pajautājam tautai, kas ir vērtīgs un to arī apkopojam. Vērtību pētījumi prasa iedziļināšanos aksioloģijā, filosofisku izpratni un spēju izvairīties no metodoloģiskām kļūdām: relatīvisma pārspīlēšanas, subjektīvisma, nevietā piesauktas konkrētības.



[1] Skat. Mutvārdu vēsture. Dialogs ar sabiedrību. Rīga: FSI, 2012; Dzīvesstāsts un pašapziņa. Rīga: FSI, 2012; Autoru kolektīvs. Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem. Rīga: FSI, 2010,

Ievietots: 14.03.2017