Pētnieku dienasgrāmatas

Martā un aprīlī gan pētnieki Latvijā, gan pētnieki Norvēģijā dodas pētnieciskos braucienos uz mazajām lauku skolām un veic intervijas ar pašvaldību deputātiem un izpildvaru, izglītības pārvaldi, pagasta pārvaldniekiem, atlasīto skolu direktoriem un aktīviem kopienas un skolēnu vecāku pārstāvjiem. Piedāvājam nelielu ieskatu vienā no pētnieku dienasgrāmatām.


Dr. sc. soc. Inese Šūpule:

«Braucot uz vietām, kur darbojas mazās lauku skolas, un uz vietām, kur skolas ir pēdējo piecu gadu laikā slēgtas, visu laiku iekšēji urda jautājums: vai pieņemtais lēmums konkrētajā vietā slēgt skolu ir bijis pareizs? Vai ir jācenšas saglabāt mazās lauku skolas? Intervijās izkristalizējas atbilde, ka katrā gadījumā lēmums ir jāpieņem ļoti individuāli, ņemot vērā daudzus faktorus.

Lēmumu pieņemšanas procesa izpēte liecina, ka ļoti svarīga ir dažādu iesaistīto grupu attieksme pret skolu.

Pirmkārt, skolēnu vecāku attieksme. Ir skolēnu vecāki, kas stāv un krīt par savu mazo lauku skolu, kurā paši ir mācījušies un lepojas ar skolas sasniegumiem un skolā nodrošināto izglītības kvalitāti. Bet ir arī gadījumi, kad vecāki labāk izvēlas savu bērnu vest uz pilsētas lielo skolu, nevis lauku skolu, kas tuvu mājām, jo domā par savu bērnu nākotni un iespējām, ko piedāvā mācības pilsētas skolā. Arī mazās lauku skolas ir ļoti atšķirīgas. Ir skolas, kas spēj nodrošināt gan izglītības kvalitāti, gan arī ģimeniskuma sajūtu. Bet ir skolas, kur jau iepriekš ir bijuši konflikti un neapmierinātība, un mazais skolēnu skaits ir tikai viens no faktoriem, kas veicina skolas slēgšanu.

Otrkārt, pašvaldības deputātu un administrācijas attieksme. Ir tādi gadījumi, kur lēmums par skolas slēgšanu pieņemts sasteigti, bez izvērtēšanas, un galvenais arguments ir bijis ekonomisks – pašvaldībai steidzami jāatrod līdzekļi kādiem izdevumiem, un viens no risinājumiem – skolas slēgšana. Tiesa, šobrīd pašvaldībās lielākoties apzinās, ka skolas slēgšana vēl vairāk veicina iedzīvotāju aizbraukšanu, jo pēc katras skolas slēgšanas kāda ģimene pieņem lēmumu pārcelties uz citurieni. Tādēļ lēmumi tiek pieņemti ļoti piesardzīgi.

Treškārt, skolas direktora un pedagogu attieksme. Ir skaidrs, ka šī ir grupa, kas visvairāk ieinteresēta saglabāt skolu, bet ne vienmēr. Ir skolas direktori, kam ir interese saglabāt skolu tikai līdz savai aiziešanai pensijā, un ir skolas, kur vairākums pedagogu ir «braucēji» – tādi, kas brauc no kādas citas apdzīvotās vietas pasniegt savas stundas, un tad dažkārt trūkst motivācijas cīnīties par izglītības kvalitātes celšanu un skolas saglabāšanu. Pats būtiskākais šajā diskusijā ir jautājums – kā ir labāk skolēniem? Vai mazā lauku skola nodrošina izglītības kvalitāti un izglītības procesu, kas atbilst 21. gadsimta izaicinājumiem? Sajūta šobrīd – pētniecības procesa sākumā – ir tāda, ka tas ir pilnībā atkarīgs no konkrētās skolas un pedagogu pieejām un atvērtības.»

 

Pētnieki Aadne Aasland (NIBR) un Miķelis Grīviņš vienā no vīzītēm. Foto: Inese Šūpule.

 

 

Ievietots: 12.04.2016     Aktualizēts: 22.04.2016