Hertas Nagl-Docekales galvenās publikācijas

Feministische Philosophie. Ergebnisse, Probleme, Perspektiven (Frankfurt a.M., 2000 u. 2004; tulkojumi: ASV 2004, Japānā 2006, Ungārijā 2006, Čehijā 2007).

Jenseits der Säkularisierung. Religionsphilosophische Studien (hg. mit Friedrich Wolfram, Berlin, 2008).

Viele Religionen – eine Vernunft? Ein Disput zu Hegel (hg. mit Wolfgang Kaltenbacher und Ludwig Nagl, Wien-Berlin, 2008).

Glauben und Wissen. Ein Symposium mit Jürgen Habermas (hg. mit Rudolf Langthaler, Wien-Berlin, 2007).

Geschichtsphilosophie und Kulturkritik (hg. mit Johannes Rohbeck, Darmstadt, 2003).

Continental Philosophy in Feminist Perspective (hg. mit Cornelia Klinger, Pennsylvania State University Press, 2000).

Der Sinn des Historischen (hg. Frankfurt a.M., 1996).

Politische Theorie. Differenz und Lebensqualität (hg. mit Herlinde Pauer-Studer, Frankfurt a.M., 1996).

Postkoloniales Philosophieren: Afrika (hg. mit Franz Wimmer, Wien-München, 1992).

Tod des Subjekts? (hg. mit Helmuth Vetter, Wien-München, 1987).

Die Objektivität der Geschichtswissenschaft. Systematische Untersuchungen zum wissenschaftlichen Status der Historie (Wien-München, 1982).
H. Nagl-Docekalei veltīti jubilejas raksti un vārdnīcu šķirkļi
Das Buch Transzendentale Konzepte in aktuellen Bezügen, hg. V. Hans-Dieter Klein und Rudolf Langthaler (Würzburg: Königshausen und Neumann, 2010) ist Ludwig Nagl und Herta Nagl-Docekal gewidmet.
Philosophinnen-Lexikon, hg.v. Ursula I. Meyer und Heidemarie Benent-Vahle, Leipzig: Reclam, 1994; Art. “Nagl-Docekal, Herta”, S. 398–400.
Klassikerinnen des modernen Feminismus, hg.v. Maria Isabel Peña Aguado und Bettina Schmitz, Aachen: Ein-Fach-Verlag, 2010, S. 12–13.
mājaslapa: : http://homepage.univie.ac.at/herta.nagl/


Var lasīt fragmentus no izdevuma:

Maija Kūle. Hertas Nagl-Docekales feministiskā filosofija
un feministiskais virziens Latvijā (1990-2012)



Vīnes Universitātes profesore, filosofijas doktore, Austrijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Herta Nagl-Docekale (Herta Nagl-Docekal) ir pazīstama kā viena no ievērojamākajām feministiskās filosofijas pārstāvēm vācu valodas intelektuālajā telpā. Viņa ir Starptautiskās filosofu biedrību asociācijas (FISP) viceprezidente, pazīstama kā filosofe teorētiķe, kuras redzeslokā ir bijušas gan vēstures filosofijas tēmas, gan neokoloniālā kustība Āfrikā un tās filosofiskās ievirzes, gan disputu rīkošana ar Jurgenu Hābermāsu un cita veida aktivitātes, kas atstājušas ietekmi uz pasaules filosofiskās domas attīstību.  Profesore  ir  aktīva  pasaules filosofijas kongresu organizētāja (Stambulā – 2003. gadā, Seulā – 2008. gadā, Atēnās – 2013. gadā), starptautisku projektu vadītāja un īstenotāja Austrijas Zinātņu akadēmijā, aktīva Starptautiskās filosofu-sieviešu asociācijas locekle (Internationale Assoziation von Philosophinnen, International Association of Women Philosophers – IAPh), viena no ietekmīgākajām šīs sabiedriskās organizācijas līderēm pasaules mērogā, organizējot kongresu feminisma filosofijai veltītās sekcijas. Par filosofes starptautisko nozīmību liecina arī viņas iekļaušana Filosofijas starptautiskajā institūtā (Institut international de philosophie, Paris), viņa ir arī korespondētājlocekle kultūras zinātņu augstākā līmeņa studiju starptautiskajā skolā Modenā, Itālijā (Mitglied der Soci corrispondenti der International School of Higher Studies in Cultural Sciences der Fondazione San Carlo in Modena).
Kopš 20. gadsimta beigām Herta Nagl-Docekale atzīta par vienu no feministiskās filosofijas neradikālā spārna līderiem, kas atzīst klasiskās filosofijas mantojuma iekļaušanu feministiskās filosofijas nostādnēs.
Filosofe studējusi Vīnes Universitātes Vēstures, filosofijas un ģermānistikas fakultātē, 1967. gadā aizstāvējusi promocijas darbu par Ernsta von Laso (Ernst von Lasaulx) vēstures filosofiju, bet 1981. gadā – habilitācijas darbu par vēstures zinātņu objektivitāti. Zinātnisko un pedagoģisko darbu viņa veic Vīnes Universitātes Filosofijas institūtā. Kā viesprofesore uzstājusies Nīderlandē, Utrehtas Universitātē, J.V. Gētes Universitātē Frankfurtē pie Mainas, Konstancas Universitātē, Berlīnes Brīvajā universitātē, Insbrukas Universitātē, Pēterburgas Universitātē, Latvijas Universitātē. Referātus par filosofijas tēmām nolasījusi  ASV, Beļģijā, Brazīlijā, Bosnijā un Hercogovinā, Horvātijā, Bulgārijā, Čehijā, Itālijā, Japānā, Korejā, Kanādā, Ķīnā, Lielbritānijā, Latvijā, Meksikā, Nīderlandē, Polijā, Somijā, Slovākijā, Šveicē, Ungārijā, Vācijā, Zviedrijā.
Herta Nagl-Docekale ir bijusi arī divu žurnālu redkolēgiju locekle, to skaitā "Deutsche Zeitschrift für Philosophie" (1993–2004); "L‘Homme. Zeitschrift für Feministische Geschichtswissenschaft" (1990–2003), joprojām viņa aktīvi piedalās žurnālu izdošanas un recenzēšanas darbā.  Profesore saņēmusi vairākas atzinības balvas, to skaitā 1983. gadā Vīnes pilsētas veicināšanas prēmiju par aktīvu darbību kultūrā, izglītībā un zinātnē (“Förderungspreis” der Stadt Wien) un  2009. gadā Vīnes pilsētas balvu par gara un sociālo zinātņu attīstību (Preis für Geistes- und Sozialwissenschaften” der Stadt Wien).
Hertas Nagl-Docekales sniegums feminisma pētniecībā raksturots izdevumā "Klassikerinnen des modernen Feminismus” (ein-FACH-Verlag, Aachen, 2010), nosaucot viņu par vienu no feministiskās filosofijas klasiķēm. Līdzās viņai raksturotas tādas vācu valodas intelektuālajā telpā strādājošās zinātnieces kā Elizabete Lista (Elisabeth List), Karola Meiere-Zētālere (Carola Meier-Seethaler), Luize F. Puša (Luise F. Pusch), Zenta Trēmele-Pleca (Senta Trömel-Plötz) un Brigite Veishaupta (Brigitte Weisshaupt). Šie darbi veido feminisma filosofijas kanonu, kas radies vācu valodas filosofiskajā telpā un viņas pieder pie domātājām, kas aizsāka feminisma filosofijas tradīciju vāciski runājošajās universitātēs.
Grāmatā "Klassikerinnen des modernen Feminismus" atzīmēts, ka tradicionālā nostādne par filosofijas uzdevumiem ir saistīt filosofiju ar prāta un cilvēka analīzi vispār, nepieļaujot tāda politizēta fenomena kā feminisms ienākšanu filosofijas sfērā. Tomēr Herta Nagl-Docekale kopā ar citām feministiskās filosofijas proponētājām ir pieradinājusi mūsdienu filosofisko domu pie atziņas, ka filosofija nezaudē savu emancipatorisko potenciālu, bet tikai to pastiprina, ja tradicionālajās tēmās saskata jautājumus par dzimumu klātbūtni. Viņas filosofiskā pozīcija saistās ar apgaismības pamatnostādni par cilvēku vienlīdzību. Viņas stingra pārliecība: jēdzienā "cilvēks" ir jāatrod vieta arī sievietei. Herta Nagl-Docekale ir pratusi sasaistīt filosofijas kritisko potenciālu ar feminisma tēmām un padarīt vācu valodā sarakstītos feminismam veltītos darbus pasaulei zināmus. Citiem vārdiem sakot, viņas nopelni ir arī izpratnes paplašināšana par feministisko filosofiju. Viņasprāt, feministiskā filosofija ir saistīta ar filosofēšanu, respektējot sieviešu intereses un atbrīvošanos.   
Profesores sadarbību ar Latvijas Universitāti veicināja dažādi apstākļi: nepieciešamība iedziļināties feministiskās filosofijas mūsdienu virzienos, lai filosofiju studējošie varētu aktīvāk piedalīties starptautiskās diskusijās, kā arī sadarbība ar Latvijas filosofēm – studentēm un profesorēm – IAPh, UNESCO organizētajā starptautiskajā sieviešu-filosofu tīklā un kopējos projektos. Būtisks pamats sadarbībai ir arī profesores padziļinātā interese par Kantu, Hēgeli, vēstures filosofiju un feminismu.
Feminisms ir sarežģīts un daudzveidīgs moderno sabiedrību fenomens, kas pastāv dažādos līmeņos un dimensijās.
Pirmkārt, tas pazīstams kā sociāli aktīva masu kustība, cīņa par sieviešu tiesībām.
Otrkārt, par feminismu var runāt kā par vērtību pārvirzi kultūrā, literatūrā, zinātnē, kad tiek akcentētas sievietes citādās vērtības un izpausmes, piemēram, specifiska runa, femīnā rakstība, rūpju ētika utt.
Treškārt, tas ir noteikta pasaules skatījuma izstrāde un politiskie principi, ko iemieso dažādās konkrētās valsts, izglītības, ekonomikas, finanšu politikas, plašsaziņas līdzekļu programmatiskajās nostādnēs, pārvaldes struktūrās u. c., prasot sievietes diskriminācijas (plašāk – dzimumu diskriminācijas) novēršanu atbildīgos valsts, biznesa amatos, prasot līdzvērtīgu atalgojumu, līdzvērtīgas darba, izglītības, karjeras, personības attīstības iespējas utt.
Ceturtkārt, tas izpaužas kā dzimumsocialitāšu (gender) studijas, kurās tiek aplūkotas femīnās un maskulīnās parādības, to izpausmes sabiedrībā.
Piektkārt, feminisma teorētiskajā platformā ietilpst arī daudzveidīgu filosofisku teoriju kopums, ko apzīmē ar nosaukumu "feministiskā filosofija".
Sakarā ar feminisma dažādajām izpausmes sfērām neviena aktīviste vai teorētiķe praktiski nevar iespēt līdzdarboties visās dimensijās. Masu kustību aktīvistes lielākoties nav teorētiķes un  teorētiķes reti kad atrodas sociālo kustību priekšgalā. Ir daži izņēmumi, kā, piemēram, feminisma teorētiskās platformas iedibinātāja Eiropā, franču rakstniece un filosofe Simona Bovuāra, kura publicēja apjomīgo darbu "Otrais dzimums" (1949), romānos un stāstos literāri izteiksmīgā veidā atainoja sieviešu eksistenciālās traumas un pēc savas grāmatas iznākšanas praktiski bija līdere feministiskajai kustībai Francijā.
Raksturīgi, ka feminisma attīstība un būtisku pazīmju kopums saistīts ar dažādu valstu, universitāšu un pat valodu specifiku. Ilgu laiku  valdīja situācija, ka ASV angļu valodā sarakstītos feminisma traktātus darīja zināmus Eiropā, taču angliski runājošajā kultūras telpā atturīgi uztvēra franču feministu darbus. Vācu valodā sarakstītie darbi lielākoties vispār netika popularizēti citās valodās. Ja patlaban franču feministes teorētiķes pazīst visā pasaulē, tad vāciski rakstošās zinātnieces tikai soli pa solim gūst atzinību pasaulē. Viena no pirmajām, kas ieguva ievērību, ir Herta Nagl-Docekale.
Feminismam kā kustībai ir gara vēsture atšķirībā no feministiskās filosofijas vēstures, kurai ir tikai dažu desmitgažu ilgs attīstības laiks.  Sieviešu emancipācijas spilgtus pirmsākumus 19. gadsumta  otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā var saskatīt Rietumeiropā.  Termins "feminisms" Eiropā nebija populārs pirms 1910. gada.  Līdz pat 19. gadsimtam rakstnieku, filosofu, politiķu darbos minētās problēmas saistībā ar sievietes otršķirīgo lomu patriarhālajās sabiedrībās bija un palika teorētiski pārspriedumi.
19. gadsimts, īpaši tā beigu posms,  "atvēra slūžas",  un sievietes emancipācijas tēma sāka iegūt sabiedriski nozīmīgu raksturu. To sekmēja Eiropas un ASV industrializācijas vilnis, ekonomikas un it īpaši fabriku attīstība saistījās ar vajadzību pēc lielāka apjoma darbaspēka, sievietēm bija pienācis laiks "nākt ārā no mājām", lai strādātu algotu darbu. Darbs valsts ekonomikas labā publiskajā sfērā ieguva augstāku novērtējumu nekā palikšana privātajā sfērā. Vērtības, kas saistījās ar sievietes dzīvi patriarhālajā sabiedrībā – dzemdēt bērnus, audzināt viņus, aprūpēt mājas soli, sāka kļūt otršķirīgas, pirmajā vietā nostājās vīriešu darbs publiskajā sfērā. Marksistisko, liberāli demokrātisko, sociālreformistisko,  protestantisko ideoloģiju pārstāvji aicināja sievietes apzināties savu stāvokli un pieprasīt savas publiskās tiesības.
Laika posmā starp 1880. un 1920. gadiem sieviešu kustība ieguva jau masveida sociālās parādības raksturu un to balstīja dažādas teorētiskas un praktiskas platformas. 20. gadsimta pirmajā pusē feministiskās kustības aktivitātes uzliesmoja tieši ASV. Lai arī cik atšķirīgas būtu feministiskās sociālās kustības dažādās nacionālajās valstīs, pamazām tās vienojās ap vienu – pamatprasību – vēlēšanu tiesības sievietēm. Ap  20. gadsimta divdesmitajiem gadiem šī politiskā cīņa sāka norimt, tajā bija pirmie panākumi un pirmās sakāves, teorētiski traktāti un arī teroristiskas darbības. Taču dziļdomīgu un specifiski filosofisku traktātu, ko varētu dēvēt par feministisko filosofiju, šajā pirmajā posmā praktiski nebija.
Otrais feminisma vilnis sākās  pēc Otrā pasaules kara. Rietumos sociālās atbrīvošanas kustības pieauga spēkā ap 1960. – 1970. gadiem. Tas sakrīt ar laiku, kad notiek atbrīvošanās no koloniālisma, tiek dibinātas jaunas valstis, daudz kur manāmas revolucionāras noskaņas. Sabiedriski aktīvas, pat anarhistiski  nevaldāmas ir marksistiski un maoistiski ievirzītās "jauno kreiso" kustības, kas, no vienas puses, piekrīt nepieciešamībai cīnīties par sieviešu emancipāciju, bet, no otras puses, uzskata, ka pārlieku liekas uzmanības pievēršana sievietēm grauj kopīgo revolucionāro cīņu par brīvu cilvēku vispār.
Herta Nagl-Docekale atzīmē, ka Austrijā pirmā publikācija par feminisma teorētiskajiem aspektiem parādījās 1969. gadā, tas bija Karinas Šrāderes-Klebertes (Karin Schrader-Klebert) darbs par sieviešu kultūras revolūciju. Pat darba nosaukumā atpazīstamas "jauno kreiso" 1968. gada noskaņas – revolucionārie aicinājumi, kas mūsdienās ir zaudējuši savu enerģētiku. Nozīmīgs organizatorisks notikums feminisma filosofijas attīstībā bija Starptautiskās sieviešu filosofu asociācijas nodibināšana (IAPh) 1974. gadā Vircburgā, pie kuras šūpuļa stāvēja arī Herta Nagl-Docekale. Mūsdienās šajā organizācijā jau ir cits valdes sastāvs, Austrijā viena no aktīvākajām feminisma un seksuālo minoritāšu studiju (queer studies) teorētiķēm ir Silvija Štollere (Silvia Stoller).
Sociālās kustības feminisma otrajā posmā priekšplānā tiek izvirzīti politiski, ekonomiski, medicīniski un tiesību jautājumi. Priekšplānā ir jēdzieni "atsvešināšanās", "emancipācija", "brīvība", "pašapziņa", "sievietes plaša spektra politiskās tiesības" u. c. Feminisma kustība uzdod daudz vairāk jautājumu nekā pirmajā posmā – tagad runā par  biovaru, medicīnu, dzimstības kontroli, mājsaimnieču frustrācijām, seksuālo dzīvi, seksuālajām minoritātēm, vardarbību ģimenē, vīriešu politisko, ekonomisko, finansiālo dominēšanu, sieviešu izglītību, darba dalīšanu, atalgojumu utt. Tas rod atspulgu paplašinātos socioloģiskos un medicīniskos pētījumos, psiholoģiskajā, psihoanalītiskajā analīzē, statistikas vākšanā, tiesību teoriju un prakses attīstībā.
Kopš 1970. gadiem Rietumu valstīs sākas straujš feministiskās filosofijas uzplaukums. Līdztekus tam jāatzīmē arī praktiskie rezultāti feminisma sociālajā kustībā, sieviešu tiesību nostiprināšanā. Pēc Otrā pasaules kara  teorētiskie pētījumi un praktiskā rīcība ļoti sekmīgi izpaužas mums blakus esošajās Skandināvijas valstīs,   kur tiek panākta būtiska sieviešu situācijas uzlabošanās, viņām līdzdarbojoties biznesā, politikā, zinātnē, izglītībā, kultūrā.
20. gadsimta pēdējā ceturtdaļai raksturīga vēl kāda parādība feminisma kustībā – tā sadrumstalojas. Tas notiek ne tikai praktiski, bet arī teorētiski. Kustībā arvien vairāk iesaistās nerietumniecisko valstu pārstāves, kas par primāriem uzskata citus jautājumus nekā Rietumu vadošās feministes, piemēram, tagad akcentē imigrācijas tematiku, minoritāšu un bezdarba jautājumus, rasisma tēmas utt. Ja agrāk feminisma teorētiskajā platformā vairāk vai mazāk varēja vienoties par to, kas ir "sieviete", kuras tiesības tiek pieprasītas, tad feminisma jaunākajā posmā, apmēram kopš 1970. gadiem, rodas situācija, kad nav vairs skaidrs, kas ir "sieviete". Situāciju pastiprina Simonas Bovuāras monogrāfijā izteiktā spilgtā tēze, uz kuru tik daudzas atsaucās: par sievieti nepiedzimst, par sievieti top! Tādējādi tiek spriests: pasaulē ļoti dažādi ir tapušas sievietes, jo "sieviete" ir vēsturiski nosacīts, sociāls konstrukts. Melnādainai bezdarbniecei kādā no ASV štatiem esot pilnīgi citas raizes nekā bagātai, izglītotai francūzietei, kas vadot feministisko kustību bagātajā Eiropā. Kļūst redzams, ka 20. gadsimta beigu domāšanā prevalē diferenču princips, arvien vairāk tiek meklētas atšķirīgais nekā kopīgais. Tas sāk apdraudēt feminisma praktisko efektivitāti un vēl vairāk – teorētiskās nostādnes. Pastāv domas, ka kopš 1990. gadiem jārunā par post-feministisko situāciju jeb trešo posmu, kam raksturīgi padziļināti filosofiskie meklējumi, diskusijas ar postmodernisma pārstāvjiem un šaubu iezagšanās pozīcijā, vai feministiskā kustība iet pa pareizo ceļu.
Herta Nagl-Docekale gan nepiekrīt trešā posma izdalīšanai, jo, viņasprāt, šajā gadījumā valda komercializēts ikdienas kultūras skatījums uz feminismu kā uz cīņu par sieviešu dzīvesveidu un tiesībām, kas jau ir guvis savu apliecinājumu. Feminisma tematika ir daudz plašāka un dziļāk pamatota. Viņa citē Nensiju Freizeri (Fraser), ka nav pienācis laiks runāt par post-feminismu, jo mēs nevaram runāt par post-patriarhālismu kā mūsdienu sabiedrības pazīmi.
20. gadsimta pēdējā posmā pastiprinās tieši filosofisko nostādņu meklējumi feminismā.  Spilgtas aktivitātes vērojamas Rietumeiropā, Francijā, kur feminisma filosofijas nostādnes savijas ar poststrukturālistu mācībām. Vācu valodas intelektuālajā telpā feminisma tematiku risina gan mazāk aktīvi kā angļu un franču valodā. Taču nebūtu pareizi domāt, ka nekas būtisks te nenotiek. Gan akcentējot kopīgos akadēmiskos meklējumus, gan respektējot vācu kultūras tradīcijas un garīgos noskaņojumus pēc Otrā pasaules kara, feminisma teorētisko pozīciju noskaidrošana soli pa solim ienāk visās vāciski runājošajās universitātēs.
Latvijas situācija ir atšķirīga, jo padomju varas gados nekāda feministiskā tematika netiek akceptēta. Sieviete tāpat kā vīrietis tiek aplūkota ražošanas, sociāli ekonomiskos terminos un politiskajā nozīmē – kā padomju cilvēks jeb padomju tautas daļa. Pētījumi feminisma jomās Latvijā parādās tikai līdz ar atbrīvošanās kustību no PSRS iekārtas, lielā mērā saplūstot ar vispārcilvēcisko prasību pēc brīvības, labklājības un Rietumu vērtībām.
Kopš 1990. gada Latvijā sieviešu tiesību aizsardzība, feministiskā kustība, teorijas un filosofijas apgūšana virzās pa trim trajektorijām:
a) sociāli ekonomiskā analīze, dzimumu līdztiesības nostiprināšana likumdošanā, diskriminācijas novēršana,  LR Labklājības ministrijas veicinātās stratēģiskās programmas, sociālie pētījumi (socioloģiskie aspekti I. Trapenciere, I. Koroļeva, S. Sniķere), sabiedrības izglītošana feminisma jautājumos, dzimtes studijas (I. Novikovas grupa);
b)  sievietes kā reprezentācijas diskursa aplūkojums latviešu literatūrā, mākslā, sievietes raksturojums politikā, kultūrā, zinātnē, žurnāla "Feministica Lettica" aktivitātes (A. Cimdiņas grupa);
c) feminisma filosofijas padziļināta izpēte, tulkojumi, starptautiskas konferences par feminisma tematiku (pāragri mirusī I. Lapinska, E. Buceniece, M. Kūle u. c. ).
Feminisma kā sociālās kustības un filosofisku teoriju kopuma analīze iekļauta Latvijas universitāšu studiju kursos. Izglītībai lielu labumu sniedz LU Dzimtes studiju centra latviski tulkotā antoloģija "Mūsdienu feministiskās teorijas" (2001). Tomēr kontaktu ar Rietumu vadošajām feminisma teorētiķēm ir pārāk maz, lai feminisma studijas un diskusijas Latvijā izvērstos pilnā sparā. Nozīmīga ir starptautiskā konference 2008. gadā LU "Simonai de Bovuārai 100. Sieviete un gadsimts", kurā bija nolasīti 16 referāti. Konferencē referēja Mišele Ledofa (M.Le Doeuff) un Ženevjēva Frēsa (G. Fraisse) no Parīzes. Latvijas publikai tiek parādīta S. de Bovuāras darbu daudzveidība, mūsdienu aktualitāte, atsegtas viņas personības nezināmās un kritiski vērtējamās šķautnes. Diemžēl vēl līdz šim brīdim "Otrais dzimums" nav pārtulkots latviski.
Filosofisko izglītošanu par mūsdienu feminisma teorētiskajām aktualitātēm turpina profesore Herta Nagl-Docekale, 2010. gadā nolasot vairākas lekcijas Latvijas Universitātē. Viņa specializējas feministiskajā filosofijā, labi pārzinot laikmetīgo debašu virzību. Profesore Rīgā ar to iepazīstināja LU Doktorantūras skolas 'Letonika un starpkultūru sakari" klausītājus un LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantus. Papildus feministiskās filosofijas tematikai profesore 2010. gadā Rīgā, LU Mazajā aulā nolasīja modernu lekciju par mīlestības izpratni Hēgeļa filosofijā, skarot arī feminisma tēmas. Rīgas lekcijās profesore deva ieskatu savās nostādnēs par feminisma filosofiju šodien. Viņa komentēja diskusiju vērtas nostādnes mūsdienu feministiskajā filosofijā, kas joprojām atrodas uzmanības centrā. Viena no tām ir – kā saprast "sievieti"?
Daudzas feminisma filosofijas teorētiķes reizē ar postmodernisma pārstāvjiem uzskata, ka universālā Eiropas humānisma paradigma, kuras centrā atradās vispārīgs cilvēks (kā arī subjekts), ir beigusies, jo ir iziruši lielie metanaratīvi, t. i., ticība cilvēkam, vēsturei, metafizikai. 20. gadsimta sešdesmitajos gados Francijas filosofiskajā domā nereti izskanēja apgalvojumi, ka ir pienācis cilvēka (kā koncepta) gals, filosofijas gals, autora nāve (piemēram, R. Barts) un tamlīdzīgi. Tas liecina par kultūrfilosofiskās paradigmas maiņu. Tāpēc tiek atzīts, ka nav iespējams konceptus “cilvēks”, “subjekts” nomainīt ar “sievietes” un “vīrieša” vai citiem dzimumdiferenci respektējošiem konceptiem, jo tiem nav noteiktu, substancionālu definējumu, kādi bija subjektam un cilvēkam.
Ja feminisma teorijās 20. gadsimta sešdesmitajos gados bija populāra ievirze uz patību meklējumiem, tad septiņdesmitajos gados sāka dominēt "atšķirību" jēdziens. Astoņdesmitie gadi teorijās lika akcentu uz "diferencēm" kā galveno konceptu. Nenoliedzami, ka šis akcents bija saistīts ar diferences koncepta aktualitāti mūsdienu filosofijā.  Bet tas rada situāciju, par ko savos rakstos brīdina arī Herta Nagl-Docekala, ka "sievietes" koncepts izšķīst tiktāl, ka nav iespējama vienota emancipācijas teorija. Patlaban Latvijas filosofiskajā un literatūrkritiskajā domā arī dominē diferenču koncepts, lai gan uzmanība tiek pievērsta arī patību meklējumiem.
1999. gadā Herta Nagl-Docekala izdevniecībā Fischer Taschenbuch Verlag publicēja apjomīgu monogrāfiju "Feministiskā filosofija". Tā pārstāv vācu valodā rakstošo autoru tradīciju, kas ietekmē ASV, Austrijas, Vācijas, Šveices, Itālijas u. c. valstu universitāšu viedokļus un diskutē ar franču un angļu valodās rakstošajām autorēm. Grāmata tulkota angļu, japāņu, ungāru, čehu valodā. Profesore pārstāv domātājas, kas aktīvi veido dialogus un savā darbā parāda, ka feministiskās filosofijas nostādnes, pamatjēdzieni un risinājumi (piemēram, "dzimums" (Geschlecht)) nav viennozīmīgi un nereti tie jāpārskata.
Viena no viņas atziņām, kas būtiski atšķiras no radikālās feministiskās filosofijas, ir doma, ka feminismā vajag izmantot klasiskās filosofijas nostādnes. Profesore raksta:  „Feministiskās teorijas radīšanai ir nepieciešama universālā morāles koncepcija."  Viņasprāt, feminismam relevanta ir Kanta mācība, ka cilvēks ir mērķis, tāpat arī kategoriskais imperatīvs.
Cita fundamentāla feministiskās filosofijas atziņa ir, ka jānošķir bioloģiskais dzimums (sex) no dzimumsocialitātes (gender). Šo nostādni feministiskajā filosofijā ietekmēja S. de Bovuāras darbi. Mūsdienu pētnieces šobrīd neiebilst, ka jāņem vērā apziņas kultūrvēsturiskā un valodiskā nosacītība, bioloģiskie raksturojumi un bezapziņas slānis. Tomēr milzīga atrautība no bioloģiskā raksturojuma arī nenāk par labu feminisma teorijām. H. Nagl-Docekale parāda, ka uz šo nošķīrumu pamata pasaulē attīstās fenomenoloģiskā izziņas teorija, feministiskā estētika, feministiskā lingvistika un literatūrkritika, feministiskā teoloģija utt. Šie jaunie virzieni ir samērā radikāli, jo aicina pārvērtēt visu iepriekšējo filosofijas mantojumu un būvēt ētikas, estētikas, teoloģijas, izziņas teorijas femīnā skatījumā.
Hertas Nagl-Docekales grāmatai "Feministiskā filosofija" ir vairākas daļas, kas atspoguļo feministiskās filosofijas struktūru. Feministiskā filosofija ir jēdziens, kas radies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Tas funkcionē kā "jēdziens-lietussargs", kas aptver visdažādākās pētījumu sfēras. Pirmā grāmatas daļa veltīta dzimumu antropoloģijai, otrā –   feministiskajai estētikai, trešā aplūko jautājumu par prāta (Vernunft) vīrišķo iedabu filosofijas vēsturē, ceturtā veltīta ne-esenciālistiskām politikām, taisnīguma teorijai un morālei. Līdz ar to ir aptvertas mūsdienu feminisma filosofijas galvenās iedaļas: antropoloģija, estētika, darbības teorija, prāta izpratne, izziņa, zinātne,  morāle, taisnīgums. Autore visos paragrāfos cenšas atvairīt radikālo feminismu, meklējot filosofēšanas pamatus arī klasiskajās teorijās, to skaitā Kanta, Huserla, Roulza u.c.
Viņa analizē prāta konceptu kā jēdzienu, kas saistīts ar vīrišķo diskursu. Profesore  raksta, ka feministiskās prāta kritikas izejas punkts ir fakts, ka jēdzienu prāts (Vernunft) ikdienas izpratnē (im alltäglichen Verständnis, izcēlums mans – M. K.) mēdz saistīt ar vīrišķo pusi. Dzimumu diferences ideāltipiskā aina, kas ir raksturīga Rietumu kultūrai, vīrieti saista ar prātu, bet sievieti – ar jūtām.  Tiek atzīts, ka abstraktā domāšana, objektīvie spriedumi, distancēta uzvedība un orientēšanās vispārīgos principos ir vīrišķas parādības, bet subjektivitāte, spontāna reakcija un orientēšanās konkrēti atsevišķajā ir tipiski sievišķas parādības. Attiecībā pret sievietēm tas nozīmē, ka viņu prāta spējas tiek apšaubītas, ironiskā formā tiek pat runāts par "sievišķo loģiku".
Antropoloģiskā skatījumā, pēc Nagl-Docekales fomām, nepastāv stingri un dabiski dzimumu atšķirības nosacījumi, kas varētu nemainīgā veidā diktēt dzimumsociālās lomas. Feminisma filosofija ir saistīta ar praktisko filosofiju. To var skaidrot kā filosofēšanu, kuras vadmotīvs ir sieviešu atbrīvošana (Befreiung). Fenomenoloģiskais nošķīrums starp miesu (Leib) un ķermeni (Körper) dod iespēju izvērst mācību par ķermeniskumu (Leiblichkeit) kā brīvības izpausmi. Tā, piemēram, grūtniecība ar modernās medicīnas atbalstu kļūst par jēgpilnu, ķermenisku piedzīvojumu, kurā sieviete var izbaudīt savu brīvību. Arī seksuālajā pārdzīvojumā saskatāma brīvība. Nagl-Docekale kritizē Z.  Freida psihoanalīzes ierobežoto raksturu, balstīšanos uz tipiskas heteroseksualitātes analīzi un sieviešu bezapziņas atvasināšanu no vīrieša modeļa. Viņa velta uzmanību tam, lai savā grāmatā parādītu Freida kritiku L. Irigarajas un J. Kristevas darbos.
Feminisma estētika uzdod jautājumu: vai mākslu var aplūkot kā dzimumsocialitātes nosacītu?
Nagl-Docekale secina, ka feministiskajai estētikai nebūtu jāidentificējas ar tēmu – sieviešu māksla, femīnā un mākslas attiecības jāskata dziļāk. Viņa aplūko atšķirības, kuras iedibināja mūsdienu psihoanalīze, t. i., attiecības starp simbolisko kārtību kā Tēva likumu un imagināro jeb iztēles sfēru kā sievišķo. J. Kristeva savukārt atdala simbolisko sfēru no semiotiskās. Šos dalījumus nevar tieši reducēt uz bioloģiski izprastiem vīriešiem un sievietēm, bet tie darbojas feministiskās estētikas nostādnēs. Feministiskajā estētikā pastāv uzskats, ka Kanta mācība par estētisko spriestspēju būtu maskulīnās nostādnes izpausme. Profesore parāda, ka Kanta oponentēm nav taisnība, Kanta nostādnes nav tik vienkārši reducējamas uz maskulīno sfēru.
Feminisma literatūrā tiek lietoti vairāki argumenti, lai prātu atzītu par vīrišķi orientētu konceptu. Tādējādi tiek atzīts, ka zinātne balstās uz agresīvo maskulinitāti (Männlichkeit). Prāts pārstāvot rietumniecisko logos, kas stimulējis fallocentriskās kultūras attīstību. Kopš 20. gs. vidus ir izveidojusies noturīga feminisma filosofijas nostādne, ka Rietumu kultūra pamatos ir bijusi fallocentriska un logocentriska. To atzīt stimulēja Ž. Deridā ierosmes. Subjektu mūsdienās nosakot vīrietiskais prāts, tādēl sievietēm neesot iespējams iegūt darbības subjekta statusu. Kritizējot prātu, tiek izstrādāta feministiskā epistemoloģija. Herta Nagl-Docekale atzīst, ka šādām nostādnēm piemīt vienpusība, jo jēdzienam logos ir daudzas interpretācijas. Grāmatas autore uzskata, ka nevajadzētu tik ļoti polarizēt dzimumus, pierakstot vīriešiem prātu un sievietēm – jūtas, bet gan runāt par intelektu, kas ietver sevī juteklisko pārdzīvojumu. Tas dod iespēju gan vīriešiem, gan sievietēm attīstīt savas emocionālās un prāta spējas.
Pievēršoties Kanta ētikas izklāstam, profesore parāda, ka Kanta vispārcilvēciskie morāles principi un kategoriskais imperatīvs ir noderīgs arī feminisma teorijās, jo ir svarīgi jebkuru cilvēku (subjektu, dzimumu) neizmantot kā līdzekli, bet saprast kā mērķi. Autore piedāvā neaizmirst jēdzienu "persona" un plašāk to integrēt feminisma teorijās, runājot par politiku, morāli un taisnīgumu.
Herta Nagl-Docekala pārstāv virzienu feministiskajā filosofijā, kas aicina nevis norobežoties no mūsdienu filosofijas (to skaitā maskulīni interpretētajām) teorijām, veidojot specifisko femīno estētiku, ētiku, teoloģiju, zinātni, izziņu, bet gan izvērtēt no jauna kultūras, psihoanalītiskos un filosofiskos pētījumus, integrējot tos feministiskajā lasījumā.

Maija Kūle

------------------------------------------------------
nākošajā lapā:
Izdevumu sērijā "Filosofijas lekcijas Rīgā" jau publicēts:
Otfrīds Hefe. Kants un pašdomāšana (FSI, 2011)
Vilhelms Šmits. Dzīve mīlestībai un dabai (FSI, 2011)

Paredzēts publicēt:
prof. Hansa Pozera (Vācija)
prof. Gintera Ābela (Vācija)
prof. Žana Ferari (Francija)
prof. Margitas Rufingas (Vācija)
prof. H.J. Silvermana (ASV)
un citu pasaulē pazīstamo filosofu Rīgā nolasītās lekcijas