Latvijas izglītības un kultūras vēsture ir bagāta ar izcilām personībām, pie kurām ir jāmin arī Latvijas universitātes mācībspēki. Filosofijas doktore, docente Oksana Vilnīte savu pasniedzējas mūža lielāko daļu - vairāk nekā piecdesmit gadus - veltījusi darbam ar Latvijas Universitātes Filosofijas nodaļas studentiem, kā arī docējusi filosofijas kursus citās fakultātēt. Padomju laika ideoloģizētajā atmosfērā viņa bija brīvas, gudras un izsmalcinātas domāšanas paraugs. Oksana Vilnīte šogad ir sasniegusi savu mūža briedumu - 85 gadus. Skolnieki, atbalstot, sekmējot un strādājot pie šīs grāmatas izdošanas, vēlējāt atkal dzirdēt savas iemīļotās pasniedzējas balsi - šoreiz tekstuālā formā.

"Vai tas nav pārsteidzoši, ka cilvēkam, kas vairāk nekā pirms 200 gadiem gandrīz visu savu dzīvi nepārtraukti ir pavadījis ziemeļeiropeiskā, ne jau gluži centrāli novietotā pilsētā, domājot par cilvēku, Dievu un pasauli, rakstot un mācot, ir tik noturīga iedarbība, ka gadu no gada ar viņu nodarbojas gandrīz 1000 publikācijas? Ka mazā, padzīvojušā filosofijas profesora grūtie raksti joprojām visā pasaulē tiek studēti un analizēti un ka tie iekustina dvēseles? Pat vēl vairāk - ka viņa idejas mūsu modernajā pasaulē ir klātesošas un dzīvas, pat tur, kur bieži vien to pat neiedomātos? Imanuels Kants ir vienīgais pasaules filosofs, kuram ik pēc pieciem gadiem ir veltīts vairākdienu starptautisks kongress, kurā līdz 500 referentiem prezentē savus rezultāts, izskaidrojoties ar kritisko transcendentālismu, runā par tā nozīmi un aktualitāti..."

Latvijas vēsturē valsts un Baznīcas attiecību tēma ir maz pētīta, ņemot vērā 20. gadsimta dažādu vēsturisko notikumu iespaidu. 20. gadsimta 20. gados bija vērojams aizsākums šīs tēmas pētniecībai Latvijas vēsturē, taču šīs problemātikas izpēte neiesakņojās dziļāk kā tikai atsevišķās teorētiskās diskusijās par valsts un Baznīcas attiecību juridiskajiem un teoloģiskajiem modeļiem.

Mūsdienās ir būtiski aktuāli izpētīt iepriekšējo gadsimtu atstāto mantojumu valsts un Baznīcas attiecību vēsturē Latvijā, lai precīzāk konstruētu jaunu valsts un Baznīcas attiecību modeli un vēl jo vairāk - radītu pilnīgāku Latvijas vēstures pētniecisko paradigmu.

Darba hronoloģija balstās uz vēsturisko notikumu laika līniju un politiskajām atšķirībām konkrētajā laika posmā, respektīvi, Latvijas teritorijā Krievijas impērijas sastāvā pēc 1905. gada cara izdotā manifesta un Tolerances edikta, kā arī LR parlamentārisma periodā un K. UImaņa autoritārā režīma laikā.

Antoloģijas veidotāji gribētu iesaistīt lasītājus tajās debatēs par reliģiju tās dažādajās izpausmēs, skaidrojumos un attieksmēs ar citām cilvēka dzīves jomām, kuras risinājušās 20. gadsimta sākumā, taču nav zaudējušas savu aktualitāti arī mūsdienās.
Antoloģija būs noderīga studentiem, jo tajā uzskatāmā veidā būs apkopots nozīmīgākais, kas sarakstīts reliģijas filozofijā 20. gadsimtā Latvijā. Tāpat tā būs noderīga visiem, kas interesējas par reliģiski filozofiskiem jautājumiem. Antoloģijas 1. daļa veltīta reliģiski filozofiskām idejām Latvijā 20. gadsimta 1. pusē un rāda to kultūras kontekstu, kas raksturīgs 20. gadsimta reliģisko jautājumu risinājumam.
20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā jautājums par reliģiju īpaši aktuāls bija luterāņu mācītājiem. Luterāņu baznīca nonāca jaunās Latvijas valsts mantojumā kā vācu muižniecības institūts un tai vajadzēja piemēroties jaunajai situācijai – „pārorientēties no nepievilcīgās vācu „kungu baznīcas” par nacionāli orientētu „tautas baznīcu”.” To darot, vajadzēja atbildēt uz jautājumu, kā padarīt reliģiju tuvāku latvietim? Tas ir jautājums, uz kuru nevar atbildēt, neizvirzot jautājumu par pašas reliģijas izpratni un tās nacionālo raksturu.