Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte
Sākumlapa >> Projekti >> VPP Nacionālā identitāte >> Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte

filosofisks disputs "Kants un Latvija: jaunie filosofi versus jaunkantieši"

2012.g. marta sākumā paredzēts filosofisks disputs par Eiropas vērtībām Latvijā - Imanuela Kanta ētikas pamatojumu, tā kritiku jaunkantieša, Latvijas Universitātes dibinātāja, filosofa, uzņēmēja un izdevēja Pētera Zālītes darbos par Kantu.

Filosofisks disputs "Kants un Latvija: jaunie filosofi versus jaunkantieši". Latvijas jaunie filosofi izaicina savus priekštečus, kas publicējušies pirms 100-120 gadiem. Jautājums ir par Kanta ētikas interpretāciju pareizību, par neokantisma rašanos Latvijā, Jēnas skolu, Otto Lībmana nostādnēm un ietekmi uz Pētera Zālītes doktora disertāciju un Kanta izpratni Latvijas filosofiskajā domā gadsimta gaitā.

LU FSI zinātniskā asistente Elvīra Šimfa, balstoties uz savu pētījumu par Kantu un Zālīti, sniedz savu izpratni un uzdod jautājumu:

"Kanta filozofija, sevišķi viņa mācība par brīvību, ir bijusi Pētera Zālītes filosofiskās uzmanības centrā lielāko daļu viņa radošā mūža. Vispamatīgāk brīvības problēma ir aplūkota Zālītes Jēnas Universitātē tapušajā disertācijā ar nosaukumu „Imanuela Kanta mācība par brīvību” (atsevišķā izdevumā teksts iespiests 1894.g. Jēnā, bet pilns disertācijas teksts ir 1898.g. Rostokā iznākušajā grāmatā). Latviešu lasītājam šīs disertācijas teksts latviešu valodā pieejams kopš 2008.gada, kad iznāca darbs „Pēteris Zālīte: Kantiskais ideālisms un laicīgie ideāli”. Šajā darbā ir arī Ināras Ceras raksts „Pētera Zālītes kantiskais ideālisms”, kas lasītājam izklāsta gan disertācijas būtiskos punktus, gan arī iezīmē filosofisko kontekstu kādā šis darbs domājams un saprotams. Šis konteksts saistāms ar jaunkantiānismu, kas, kā norāda I.Cera, „vēršas pret hēgelisko – metafizisko filozofijas tradīciju ar tai raksturīgām pretenzijām uz pārjutekliskas, absolūtas patiesības sasniegšanu”. Šo uzstādījumu raksturo Otto Lībmaņa izteikums par to, ka filozofiju ir pārņēmis „realitātes bads".
Šī realitātes bada ietekmē Pēteris Zālīte īpatnēji izprot Kanta ētikas pamatojumu, apstrīdot to. Neatkarīgi no tā vai tiek akceptēts iemesls, kādēļ Kants izdara pieņēmumu, ka ikviens cilvēks spēj sevī atpazīt tikumisko likumu un rīkoties tam atbilstoši, kas paredz, ka praktiskā brīvība ir cilvēka dzīves realitāte, kam nav nepieciešams pamatojums, izvirzīt Kantam pārmetumu par nepietiekamu praktiskās brīvības pamatošanu no Kanta morāles filozofijas viedokļa nav iespējams, bet pārmest transcendentālās brīvības nespēju kalpot par pamatu morālei ir nepareizi, jo transcendentālā brīvība ir darbīga attiecībā uz spekulatīvo prātu, kā ierobežojošs faktors, kas atbrīvo praktisko brīvību no nepieciešamības to pierādīt spekulatīvā prāta ietvaros. Šīs abas kļūdas raksturo pieņēmumu ar kuru savā disertācijā operē Zālīte. Jautājums par Kanta brīvības mācības pamatu analīzi, lai atklātu cik droši ir šie pamati – kas ir disertācijas pamatuzdevums nepieciešami paredz diferenciāciju attiecībā uz brīvības noteiksmi. Transcendentālās brīvības gadījumā šis jautājums ir leģitīms no spekulatīvā prāta pozīcijām un tur apagoģiskais pierādījums šīs brīvības iespējamībai ir pietiekams. Praktiskās brīvības gadījumā, tās saikne ar transcendentālo brīvību ir spekulatīvā prāta problēma, bet praktiskajā sfērā tās pamatošana nav [varbūt oponenti teiks, ir?] nepieciešama.
 Tas ir jautājums, kas tiek apspriests disputā par Kanta filosofijas ietekmi uz Latvijas filosofisko domu. Kā tipiskas, Kantiski pamatotas eiropeiskās vērtības transformējas latviskajā domā?
 

Ievietots: 04.02.2012