Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte
Sākumlapa >> Projekti >> VPP Nacionālā identitāte >> Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte

Nacionālās identitātes pētījumi - kultūras dimensijas 2011. Trešā dimensija: filosofija par cilvēku

Heidegera Rīgas rudens ir pētījums par Rietumu filosofijas viena no lielākajiem domātājiem - M.Heidegera - ietekmi uz pasaules, Eiropas un Latvijas intelektuālo vidi un vērtību meklējumiem. Kolektīvās monogrāfijas zinātniskais redaktors un sastādītājs LU FSI vadošais pētnieks Raivis Bičevskis.


HEIDEGERA RĪGAS RUDENS
Atvēršanas pasākums LU Mazā Aula
Otrdien, 13. decembrī 15.00


Ievads grāmatas atvēršanas vakaram


Godātie klātesošie,

Dāmas un kungi,

Decembra vidus tumšajā laikā prieks Jūs redzēt! Ceru, ka Jums ir silti un arī pietiekami gaiši! Tomēr ne ekrānu un ekonomisko spuldžu gaisma tā ir, kura šovakar ir te kā tālā gaisma no pagātnes, kas nav pagājusi, ja par to atceramies. Šovakar atceramies vācu meistardomātāja Martina Heidegera vizīti Rīgā 1928. gada rudenī un priecājamies atvērt šim notikumam veltītu grāmatu.

Grāmatu izdevis LU Filozofijas un socioloģijas institūts, izprotot vajadzību filosofiski aplūkot latviskās, vāciskās un eiropeiskās identitāšu krustpunktus.


Nešauboties jāteic, ka pienācīgs domātāja atceres brīdis ir tāds, kurā klātesoša ir viņa domātā doma. Lai pagātnes gaisma mudina mūs būt pie šīs domas ceļā!
Prieks, ka domās un pārdomās daloties, šovakar varam arī būt liecinieki mūzikas skaņām, kurās pagātnes tālā gaisma kļūst tikpat lielā mērā par notikumu, kā notikums ir doma. Lai grāmatas atvēršanas svinīgo daļu ievada un visam vakaram noskaņojumu sniedz Johana Sebastiana Baha sonātes e moll divas daļas. Kā par Bahu raksta viens no tiem, kuru skāris šīs mūzikas gars: viņa mūzikas stīgas ir piecas: tās ir „prieka, bēdu, mīlestības, nāves un mūžības stīgas”.

[Vakara referāts]


Raivis Bičevskis


HEIDEGERA DIVI VĀRDI


1928. gada septembrī, Herdera Institūta aicināts, Martins Heidegers viesojas Rīgā un Herdera Biedrības augstskolu kursu ietvaros Melngalvju nama Lielajā zālē notur priekšlasījumus par Kanta Tīrā prāta kritiku un mūsdienu filozofijas jautājumiem. Vēstulēs viņš ir aprakstījis savu Rīgas odiseju. Šo aprakstu ierāmē divi vārdi – šķiet, negaidīti Rīgai un domātāja priekšlasījumu tematam Rīgā, saprotamāki Heidegera domas pasaulē. Tie ir: „daba” un „dzimtene”. Kuģim iebraucot Rīgas jūras līcī, Heidegers vēro saules lēktu un (viņa vārdiem runājot) „dabas atklāšanos”, kad tā iznāk no nakts tumšuma apslēptības un parādās vienā, satriecošā, vērotāju pārņemošā epifānijā. Šis notikums sāk Heidegera viesošanos Rīgā. To noslēdz viņa atskats uz piedzīvoto. Vēstulē sievas Elfrīdas jaunības dienu draudzenei Elizabetei Blohmanei viņš teiks: „Baltu likteņi ir satriecoši; [tos zinot] klusībā ilgojos pēc Švarcvaldes” un, kad „pēc garā brauciena biju uz dienvidiem no Heidelbergas”, tad „dzimtene parādījās atkal no jauna”. Heidegers atgriežas dzimtenē, taču tā parādās no jauna – ne tikai atkal, bet gan braucienā pieredzētā, piedzīvotā iespaidā – no jauna, redzama jaunām acīm.
Šos divus vārdus pārdomājot, jāatceras, ka Heidegers ir filozofs, kurš savu domāšanu ir raksturojis kā „domas pieredzi”.

Divi vārdi, kas aizsāk un noslēdz Rīgas braucienu, nav vienkārši ceļojuma apraksta elementi. Tie ir norāde uz pieredzi, kuru veicot esam jau citi un citādāk. Daba – Physis (kas, tiesa gan, Heidegera valodā nesakrīt ar dabaszinātņu izpētes objektu), domāta šī vārda grieķiskajā sākotnē, ir tā, kas mīl slēpties: tā slēpj vēl nezināmo, ir mīklaina un tāpēc arī savureiz biedē ierastajā un jau zināmajā dzīvojošo. Daba slēpjas un tomēr reizēm atklājas, un pārņem tos, kas nebaidās piedzīvot izbrīnu. Dzimtene – tas ir nosaukums ierastajam, mājīgajam, kurā jūtamies mājās un pasargāti. Tur pēc iziešanas nezināmajā un biedējošajā atgriežamies. Daba un dzimtene: iziešana (to Eiropas domāšanas vēsturē apzīmējuši salikteņi, kas ietver trans-, meta-: transcendence, metafizika) un atgriešanās – ir kustība, kas piederas pie cilvēka klātesamības (Dasein, teiks Heidegers). Cilvēks ir tas, kura pieredzi raksturo iziešana un atgriešanās: iziešana no mājīgā, tumšo esamības mīklu minēšana, šaumas, kas pārņem cilvēku nakts metafiziskās varas priekšā un mājuppārnākšana, atgriešanās dienas ierastajā gaišumā, kas tomēr ir kļuvis cits un citāds, jo iziešanas un atgriešanās kustībā ir zaudējis savu pierastumu un pašsaprotamību un ir tagad gaišais uz tumsas fona.
Ja pārdomājam šādas pieredzes un tās veicam, tad arī saprotam, kam pievērsta Heidegera domāšana. Tā ir – viņa paša vārdiem sakot – „tikai dažu vienkāršu un tieši tāpēc neierastu domu” domāšana. Šādas domas Heidegers domā arī Rīgas brauciena laikā un tādas mēģina saklausīt un atpazīt Eiropas filozofijas vēsturē.
Heidegers ir vienkāršu, bet tāpēc nebūt ne vieglu domu domātājs. Taču tas vēl nebūtu gana teikts. Viņš nu reiz ir arī domātājs, kas uzdrīkstējies domāt bīstamas domas – domas, kas līdzīgi vēja aukai, var arī satricināt atsevišķa cilvēka un visas sabiedrības dzīvi. Šādas domas balansē uz naža asmens starp dižo, ko tās var nest un iegāšanos maldu bezdibenī. Heidegers pats saka: Kas dižu domā, var arī diži maldīties. Tas, kurš spējīgs tik atklāti runāt par savu domāšanu un pat brīdināt no tās, ir dižs domātājs. Viens no Heidegera lasītājiem, Hanss-Ulrihs Gumbrehts, nosaucis šādu domāšanu par „riskanto domu”. Tai ir jādod vārds, jo tā spēj piešķirt mūsu dzīvei dziļdimensiju, kas tai zūd ikdienas kņadā un sīknaudā. Ne tirgus laukums, bet gan Universitāte ir tā, kur ir jābūt vietai arī „riskantai domai”: domai, kuras auka aizrauj elpu, taču vienlaikus domai, kurā ir plašums, kas atbrīvo.
Vienkāršu domu domātājs un bīstamu domu domātājs – tie ir Heidegera divi vārdi, kas ietverti Rīgas braucienu konturējošajās norādēs „daba” un „dzimtene”.

Tie bezgala svarīgi latviskajai identitātei tolaik un tagad, kaut arī galvenokārt Heidegera vēstījumu divdesmitajos gados Rīgā saklausīja vāciskās vides pārstāvji.


 

Ievietots: 04.02.2012