Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte
Sākumlapa >> Projekti >> VPP Nacionālā identitāte >> Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte

Humanitāro pētījumu loma nacionālās identitātes apzināšanā

Maija Kūle letonikas seminārā 2011.g. nogalē uzdod provokatīvus jautājumus par nacionālās identitātes, vērtību un izglītības kopsakaru Latvijā, kad tiek sašūpoti Eiropas Savienības nākotnes attīstības pamati ES nedisciplinēto dalībvalstu dēļ 2011.-2012.g.

Humanitārās vērtības šodien: diskusijas 2011 - tēzes.

Maija Kūle, LU profesore
Pārdomas par humanitāro pētījumu lomu nacionālās identitātes veidošanā

  Publiskajā telpā maz tiek runāts par šī laika vērtībām, bet daudz par praktiskākām lietām: izdzīvošanu, samazināšanu, atlaišanu no darba un nespēju izmantot krīzes dotās iespējas. Krīze it kā pārvarēta, taču mieles palikušas, un tās daudzkār saistās ar vērtību dezorientāciju.
 Vērtības ir cieši saistītas ar cilvēku uzņēmību, brīvo gribu, sevis attīstību un nepaļaušanos publiskajā telpā izskanošajiem kliedzieniem. Kliedzieni paši par sevi neko nedod, jo jēgpilna rīcība prasa mērķus, idejās pamatotu rīcību. Iespēju realizācija saistās ar tālākdomāšanu, ko darīt, lai situāciju vērstu par labu, kā rīkoties, lai sasniegtu mērķus.
Bet kādus mērķus? Lai būtu mērķi, nepieciešams apzināties, ar kādām vērtībām dzīvojam un uz ko tiecamies. To nevar uzskaitīt uz vienas lappuses kā psiholoģiski praktiskus padomus. Vērtības sakņojas Eiropeiskās civilizācijas pamatos, tās kop un sargā filosofija.
 Latvija un latviešu nācija nepastāvētu un neturpinātos, ja daudzu gadsimtu gaitā kultūras dziļākās saknes neveidotu vērtības. Politiski un ekonomiski daudz grūtākā situācijā nekā tagad jaunlatvieši ieraudzīja vienu no nācijas pamatvērtībām – dzimto valodu. Paraugieties uz Ausekli, J. Alunānu u.c.  mūsdienu kontekstā – kas par trāpīgu izjūtu, tolaik spēt uzrakstīt „valoda ir brīnišķīga lieta” (1858.g.).

Nācijas dzimtā valoda ir viens no nacionālās identitātes pamatiem. Parakstu vākšana par krievu val. kā otro valsts valodu ir sašūpojusi valstiskos pamatus un dzeņ ķīli kopējās vērtībās.Kaut Latvijā spēkā ir Valsts valodas likums, valodas inspekcijas, tās viss vairāk apliecina valodas vērtību no spēka pozīcijām. Lai valoda dzīvotu, tai jāļauj izpausties literatūrā, zinātnē, valodniecībā, sarežģītu tekstu tulkojumos, no tās ārā jānīdē prastums un izteiksmes neskaidrības. Kaut nelielās tirāžās, bet jāļauj valodniekiem apcerēt novadu dialektus, literatūras kritiķiem un filosofiem – dzīvā vārda izmaiņas tekstos, valodisko jūtīgumu, kurā izpaužas ne tikai refleksijas par politiskajām ziņām, bet daudz dziļāka līmeņa- kā mūsdienu eksistenciālie pārdzīvojumi.
Krišjānis Valdemārs 19. gs. vidū nolēma, ka viņš ir latvietis un vēstīja to citiem. Publiskot šo tolaik neparasto identitāti bija daudz grūtāk nekā mūsdienās saprast, ka latviskā identitāte nav pretrunā ar eiropeisko identitāti. Kā viņš raksta motivējumā par agrāro reformu trijās Baltijas guberņās: „Īstie pirmiedzīvotāji Baltijas krievu iestāžu oficiālajā valodā tiek saukti par non indigenae, t.i., par svešiniekiem!”

Tagad latviešus Latvijā vairs neviens nesauc par svešiniekiem, taču emigrējot ekonomiskās krīzes rezultātā viņi kļūst par svešiniekiem citās zemēs.

Jautājums, vai aizbraukušie vēlēsies savus bērnus saistīt ar latvisko identitāti, ir atkarīgs no tā, kāda attieksme pret latviskumu pastāvēs mūsu pašu zemē. Kad nauda dominē pār prātiem, latviskuma idejas sāk izklausīties pēc rožainām kūciņām, kas domātas labākiem laikiem.


 Taču vēsturē bija tieši otrādi, latviskums kā kolektīva vērtība parādījās gluži neiespējamos apstākļos. Raksturīgi, ka latviskuma ideja nepārauga šaursirdīgā un naidīgā nacionālismā, bet lielākoties pastāvēja kultūras nacionālisma formā. Un, lūk, kultūru nacionālisms ir mūsdienu apvienotās Eiropas vadmotīvs: in uno plures! Taču ES nonākusi fianšu stresā Grieķijas un citu nedisciplinēto valstu dēļ. ES, lai pastāvētu, ie jākļūst ciešākai savienībai.

Latviskās identitātes apceres tagad veidojas dažādās dimensijās, sākot no teātra izrādēm par latviešu stāstiem un beidzot ar analītiskām monogrāfijām par dziedātājtautu, maskām un maskošanos, dzīves formām un dzīvesstāstiem.
20. gs. sākumā Pēteris Zālīte pārdomāja ideju – jādibina Latvijas universitāte, jo augstākā izglītība mazai tautai ir viena no lielākajām vērtībām un saimniecisko sekmju pamats. Universitāte tika nodibināta. Viņu vadīja pārliecība par izglītības vērtību un mērķis, radīt izglītošanās vietu, nevis dabūt sev un citiem grādus, amatus un varu. Zālītes izjūta par intelekta diženumu pavadīja viņu visu dzīvi, lai arī kādās ķezās viņš neiekultos.

Tomēr mūsdienu „dižķibeles” laikos politisko lēmumu pieņēmēji uz universitāti raugās nevis kā uz vērtību, bet tikai kā uz finanšu patērētāju, uzskatot augstāko izglītību par pārāk dārgu pakalpojumu, nevis par investīciju laikmetīgajās vērtībās.

IZM jaunā ministra Kīļa iecere panākt visu augstākās izglītības kreditēšanu neliekas saprātīga, jo tā padziļinās diferences starp studiju programmām, studējošie tieksies uz lētākajām un vienkāršākajām programmām, zaudēs medicīna, sabaszinātnes, kas valstij būtu jāstimulē.


1930-tajos gados Kārlis Ulmanis ar domubiedriem secināja, ka Latvijā jāstiprina humanitārie pētījumi un pirmām kārtām, vēsture. 1936.g. tika nodibināts Vēstures institūts ar mērķi tālāk veidot plašāku zinātnisko institūtu kopu. Ne jau merkantilas vai tautsaimnieciskas intereses viņus vadīja, bet gan pārliecība, ka katrai nācijai sevis izpratne veidojas saistībā ar vēsturisko atmiņu. Sistematizētai atmiņai ir vērtība nākotnes veidošanā (ne jau tik vienkāršoti, lai ar vēstures apguves palīdzību neatkārtotu pagātnes kļūdas, jo tās tiek atkārtotas, bet citā aspektā: vēsturiskais nav atdalāms no nākotnes, jo tagadne ir atmiņas par nākotni).

Var sacīt, ka Ulmaņlaikos tika pārspīlēta vēstures ideoloģizācija nacionālā skatījuma garā ( V.Tēraudkalna un D.Hanova monogrāfija par Ulmaņlaikiem, Rīga, 2011,) ir pelnījusi zinātniskas recenzijas), taču mērķis to laiku bija citāds – vēsture kā objektīva zinātne, kas centrā liek savu kultūrtelpu, savu esību un, izejot no tās, skatās uz pasauli.

Mūsdienu vēsturnieki  raksta vēsturi, jo ceļš uz Latvijas nākotni turpinās. Jauninājumos ietilpst Latvijas vēsture laikmetīgi uzrakstītas Eiropas vēstures kontekstā, padomju politisko un militāro noziegumu analīze, kolaboracionisma jautājumi, „citas” – neparastās – vēstures. Vēsturnieki dažkārt daudz spēcīgāk ienes Latviju Eiropas Savienības kultūrtelpā, nekā to izdara mūsdienu politiķi, jo viņu rokās ir vērtību vēsture, kurā parādās, ka Latvija allaž ir bijusi eiropeiski orientēta zeme.


Valsts pētījumu programma „Letonika” (2005.g. otrā puse – 2009.g.) deva iespēju humanitārajiem zinātniekiem studēt jautājumus par nacionālo identitāti, valodu, vēsturi, kultūru un vērtībām. Kopumā šajā programmā ir izdotas 125 grāmatas, publicēti 1100 raksti, notikuši 2 kongresi, tajos nolasīti 750 referāti, organizētas 70 konferences. Publikācijas lasošā publika nav liela, jo ļaudis vairāk drūzmējas veikalos Sky, Spice, Origo un Alfa, nekā zinātniskos priekšlasījumos. Un uz to arī neviens negaida, jo masas intelektuālās kultūras apliecinājumā jau nav svarīgas. Būtiskāks ir saprastais, atrastais, izteiktais vārds, kuru tālāk nes tie, kam intelekts ir vērtība. Tādi līdz šim ir atradušies jebkurā tautā, ja nav tikuši speciāli iznīdēti.


Zinātniskajās prioritātēs 2010-2014.g.  ierindotā tēma „Nacionālā identitāte (pētījumi par valodu, vēsturi, kultūru un sociālo drošību)” turpina humanitāros pētījumus. Nav mērķtiecīga ceļa uz saimniecības attīstību, ja tam nav vērtību pamata. Nevar naudu, naudu, naudu... uzskatīt par attīstības mērķi, jo tā ir tikai labāks vai sliktāks līdzeklis.

Izglītība kopumā, kā arī augstākā izglītība visdažādākās nozarēs, ir Latvijas tagadnes un nākotnes vērtība. Vēsturiskā atmiņa, pētījumi par nācijas pagātni un filosofisko ideju tapšanu, novadu identitātes, latviskās un eiropeiskās identitāšu krustošanās, Latvijas kultūras modernizācija ir norises, kurās tiek apliecinātas vērtības.

Vērtību apliecinājums nenotiek pašplūsmā, tā nevienā kultūras valstī nekad nav noticis. Ir cilvēki, kas izdomā ideju, tiecas uz to, rada, un ir citi, kas viņus atbalsta pašas vērtības dēļ. Ja Latvija  pazaudēs to vērtību skatījumu, ko dod valodas kopšana un glabāšana, individuālo un kopības patību meklējumi, nacionālās identitātes apliecinājums globalizācijas laikmetā, augstākā izglītība, zinātne un māksla, tas būs vēl briesmīgāks zaudējums, nekā IPK sarukums.Valsts atbalsta programmas humanitārās sfēras pētniecībai nozīmē, ka interese par vērtību izpratni vēl ir dzīva, un atliek cerēt, ka šī zeme un ļaudis netiks pārvērsti par bezdomu izsalkušiem radījumiem, kam augstākā vērtība būs gulēt un ēst.

Filosofiskais skatījums uz eiropeiskās civilizācijas pamatiem dod iespēju stiprināt mūsdienās sašūpoto vērtību sistēmu.

 

Ievietots: 04.02.2012