Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte
Sākumlapa >> Projekti >> VPP Nacionālā identitāte >> Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte

jaunākie pētījumi par latvisko identitāti

Lasiet prof. Riharda Kūļa pētījumu par latvisko identitāti,
pilnā apjomā tiks publicēts LU FSI izdevumā "Latviskās modernitātes veidošanās: idejas un teorijas", 2012


Rihards Kūlis

Latviskā identitāte un sociālā prakse[1]

 

    Šā apcerējuma pamattēze: nacionālā identitāte vispilnīgāk un nepārprotamāk atklājas aktuālajā sociālajā praksē – sociālo attiecību tīklā, interesēs, vērtību orientācijās, raksturīgās rīcības formās un cilvēka ikdienas darbībā.  Domāju, ka pieteiktās tēmas kontekstā neauglīga būtu diskusija par to, kas ko nosaka – sociālā prakse identitāti, vai pretēji, identitāte sociālo praksi. Cilvēciskā esamība realizējas vēsturiskā procesā, kura ietvaros vienotā veselumā savijušies garīgie un materiālie elementi, veidojot to „pasauli”, kurā cilvēks dzīvo. Te vietā būtu atgādināt Maksa Vēbera teikto: „Intereses (materiālās un garīgās), nevis idejas tieši pārvalda cilvēku rīcību; taču arī ideju radītās „pasaules ainas” ļoti bieži kā pārmijnieki noteikušas sliedes, pa kurām interešu dinamika virzījusi tālāk cilvēka rīcību” („Pasaules reliģiju saimnieciskā ētika”)[2].

    Pēc manām domām, jēdziens „nacionālā identitāte” būtībā sakrīt ar jēdzienu „kultūra” vai „kultūras identitāte”. Veids, kādā kultūra (nacionālā identitāte) notiek, t. i., specifiskās sabiedrības pašrealizācijas formas, ir saistīts ar tādām pasaules skatījuma un eksistenciālajām struktūrām, kas, reiz iedibinoties, ilgstoši kalpo par kaut ko līdzīgu cilvēciskās eksistences sastatnēm, veido tās „skeletu”. Tās ir noturīgas psiholoģiskās struktūras, noteikts pasaules apguves, izpratnes un interpretācijas līdzekļu kopums. Arī valoda, kuru viens no izcilākajiem 20. gs. filosofiem Martīns Heidegers (Heidegger) interpretē kā „esamības mītni”. Esamība dzīvo valodā, un nosargāt savu cilvēcisko pasauli, savu kultūru un identitāti pirmajām kārtām nozīmē saglabāt  valodu. Ir skaidrs, ka identitātes formas, arī valoda ir nevis mūžīgi mūžam dotas, bet gan notiek, t. i., tās ir dzīvas vien tik ilgi, kamēr tiek apliecinātas sociālajā praksē.

    Bieži vien nacionālās identitātes saknes tiek meklētas (un arī atrastas) aizvēsturiskā senatnē. Kā piemērus te varētu minēt kaut vai klasiskos Marsela Granē (Granet) apcerējumus Ķīnas kultūras izpētes jomā vai K. Levi -Strosa (Lévi-Strauss) arhaisko sabiedrību analīzei veltītos darbus. Makss Vēbers ir pārliecināts, ka visi svarīgākie pasaules uzskata jautājumi sakņojas ticībā, un tāpēc pasaules uzskata problemātika lielā mērā sakrīt ar reliģisko, kuras izpētei viņš pievērš uzmanību visu mūžu. Veicot kristietības, jūdaisma, senās Ķīnas un Indijas reliģiju izpēti, arī Vēbers meklē pirmformas, kurām varētu  būt noteicoša loma atbilstošo kultūru attīstībā gadsimtu un pat gadu tūkstošu ritumā. Tomēr,  summējoties specifiskiem sociālās prakses elementiem, jebkurā laikmetā nacionālajā identitātē var aizsākties būtiskas izmaiņas. To konstatē arī Vēbers, analizējot protestantiskās ētikas ietekmi uz kapitālisma attīstību Jaunlaiku kultūras kontekstā. Pēc Vēbera domām, protestantiskā apziņa rada „vēsturisku indivīdu”, t. i., vēsturiski pastāvošu parādību kompleksu”.[3] Vēl vairāk, šī apziņa, kļūstot par būtisku Rietumu sabiedrības daļas identitātes elementu, atstāj vēsturisku ietekmi uz visu šās sabiedrības turpmāko attīstību.

     Domāju, ka pārliecību par vairāk vai mazāk noturīgas nacionālās identitātes esamību apliecina arī ievērojamā 20. gs. kulturologa un vēsturnieka Franca Borkenava (Franz Borkenau) izteikumi, pārdomājot ebreju kultūras un identitātes būtību gadsimtu tvērumā. Borkenavs raksta: „Ebrejiskā identitāte sadursmē ar moderno dzīvi nesabruka, kā tas notika ar citu Millets[4] etniskajām identitātēm. Vienalga, ticīgi vai neticīgi, ebreji gandrīz visur saglabāja savu raksturu un savu kā ebreju kontinuitāti”.[5] Atbildot uz pazīstamā 20. gs. angļu vēsturnieka Toinbija pārmetumiem cionismam, Borkenavs vēl saasinātākā veidā akcentē ebreju spēju saglabāt savu patību. „Kamēr Toinbija nosodošie spriedumi par cionismu un ebrejiem vispār attiecas uz dažām mūsdienu ebreju dzīves virspusējām iezīmēm, nacisti sagrozīja un sātaniskoja kādu citu nesalīdzināmi dziļāku aspektu – stūrgalvību, ar kādu ebreji pastāvēja uz to, lai jebkuros apstākļos paliktu ebreji”, raksta Borkenavs.[6]

    Kaut arī lielākā daļa 20. gs. un 21. gs. sākuma perioda kulturologu ir pārliecināti par īpaši strukturētas nacionālās identitātes esamību, pastāv arī pretējs viedoklis, saskaņā ar kuru jebkādas sarunas par kolektīvu identitāti būtu jānoraida kā „nacionālistiskas” un „ideoloģiski aizdomīgas”. Vācu autors R. Krekels (R. Kreckel) šajā sakarībā raksta: „Tikai indivīdi var izveidot identitāti. Grupas to nevar. Arī sabiedrībām (vai „nācijām”) nepiemīt nekāda īpaša identitāte.”[7]

    Līdzīgas atziņas visai plaši ir pārstāvētas arī Latvijā (šeit gan tām trūkst jebkāda teorētiska pamatojuma). Minēsim dažus K. Sedlenieka izteikumus: „Latvijā tik izplatītā ideja par latviešu tautas/ nācijas/ etniskās grupas un tās kultūras saglabāšanu kā šīs valsts galveno pamatojumu, ir ļoti slidens ceļš. Īpaši slidens tas ir valstī, kuras oficiālā iekārta ir demokrātija. Kopš 18. un 19. gadsimta, kad ideja par nacionālu valsti, nāciju, tautu, tautas garu un tautas kultūru tika izveidota un noslīpēta, ir mainījusies gan pasaule, gan arī redzējums uz visām minētajām parādībām. Nesen (2009. g. – R. K.) RSU notikušajā sociālantropologu diskusijā, kas bija veltīta arī šajā rakstā aplūkotajai problēmai, nacionālā valsts un nācija tikpat kā netika pieminēta. Tas tāpēc, ka vismaz kopš 1983. gada, kad Benedikts Andersons publicēja grāmatu "Izdomātās kopienas" (Imagined Communities) 18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām. Apziņa par piederību nācijai vai tautai, kuras eksistence pamatota vienotā valodā un kultūrā, izveidojās un nostiprinājās Eiropā pavisam konkrētu tā laika politisku cīniņu un tehnoloģisku jaunumu rezultātā. Mūsdienās šīs cīņas ir tālu aiz muguras, tehnoloģijas sāk pārcelties uz izgāztuvēm, bet uzskati un identitātes kļūst arvien difūzāki. Lai cik tas neskanētu biedējoši tiem, kas savos prātos kā svētumu konservējuši 1930-to gadu vienas nācijas vienas valsts ideju, mūsdienās tā vienkārši neatbilst realitātei.”[8]

     Būtu ļoti grūti komentēt šo pārsteidzoši neprecīzo un neargumentēto izteikumu kopumu. To arī nevēlos darīt. Lasītāju ar garo citātu apgrūtinu tikai tāpēc, ka tas uzskatāmi demonstrē visai plaši pārstāvētu – turklāt politizētu – pozīciju. Protams, etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv līdzīgi tam kā fiziski pastāv akmens vai sūna uz tā, arī „kolektīva identitāte” ir sava veida teorētisks konstrukts, taču tas pārstāv reāli strukturētu un daudzu paaudžu darbības rezultātā tapušu sociālo pasauli. Pat ja ir izplēnējis „mīts (izcēlums mans – R. K.) par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību”, tad nekur nav izplēnējusi pati nācija kā objektīvu un subjektīvu faktoru organiska vienība. Un tur nu neko nevar mainīt pat Sedlenieka piesauktā Benedikta Andersona grāmata.

     Mazliet šaubos, vai Sedlenieka kungam izdotos pārliecināt Francu Borkenavu, ka viņa atzinumi par „ebrejisko identitāti”, rakstura kontinuitāti ir vien ideoloģiska konstrukcija kā „politisku cīniņu rezultāts”. Mani, savukārt, būtu grūti pārliecināt, ka „nacionālā identitāte” ir kaut kas tāds, kas visu etnosu un nāciju vidū varētu tikt piedēvēts tikai ebrejiem.

     Cik var noprast, noliegt nacionālo identitāti – arī mentalitāti – ir ļoti „progresīvi”. Šādas nostādnes gan īpaši nepārsteidz – transnacionālajām korporācijām nav vajadzīga nacionālā identitāte un kultūra, bet gan patērētājs.

    Jautājumu par nacionālo identitāti nedrīkstētu padarīt par tīri politisku jautājumu, tāda pieeja varētu smagi atriebties arī politiski. Protams, ir jāņem vērā, ka amerikānis parasti nespēj iedomāties, ka pasaulē kaut kur citur vai kāds cits varētu domāt atšķirīgi no viņa.

    Tas Amerikai jau vairākkārt ir atspēlējies politiski un pat militāri. Viens no cēloņiem sakāvei Vjetnamā varētu būt nespēja izprast atšķirīgo vjetnamiešu mentalitāti.

    Tātad jebkuru etnosu varētu aplūkot kā „kolektīvu personību”, kuras savdabību (identitāti) veido vairāk vai mazāk noturīgu, specifisku  elementu kopums. Pētnieka uzdevums būtu fiksēt un izgaismot šos elementus; ir svarīgi noteikt nacionālās identitātes (kultūras) pamatstruktūru, veikt tās teorētisku rekonstrukciju, noskaidrot tās elementu savstarpējās attiecības un hierarhiju, kā arī saistību ar sociālo praksi. Nav šaubu, ka nacionālā identitāte, neraugoties uz tās pamatelementu relatīvu noturīgumu, ir vēsturiski mainīga, pakļauta sociālās situācijas ietekmēm, no savas puses būtiski orientējot cilvēka rīcību un iezīmējot sabiedrības pamatvērtības. Pētnieka darbu nacionālās savdabības izpētes jomā varētu pielīdzināt kultūras arheoloģijai; šāds arheologa darbs būtu jāveic arī cenšoties noskaidrot latviskās identitātes (latviskās kultūras) specifiku, tās stiprās un vājās puses.  Tas iespējams tikai apvienojot centienus dažādās izpētes jomās: etnogrāfijā, literatūrzinātnē, filosofijā, socioloģijā utt.

    Esmu pārliecināts, ka latvietim piemīt virkne vislabāko īpašību, kuras vajadzētu kopt un saglabāt un kuras varētu būt interesantas arī citu tautu un kultūru pārstāvjiem. Taču šoreiz es negribētu runāt par šīm pozitīvajām īpašībām, bet gan pievērst uzmanību, manuprāt, stabilām pasaules skatījuma formām un vērtību orientācijām, kuras laika gaitā, ja tās netiks pārvarētas, varētu apdraudēt latviešu nācijas turpmāko attīstību.

    Pirms pārejam pie šādu formu aplūkojuma, būtu nepieciešami daži precizējumi. Ne vienmēr, pamanot kāda etnosa apziņā un sociālajā praksē specifiskas vērtību orientācijas, tās nekavējoši vajadzētu piedēvēt nacionālajai identitātei, kuru veido relatīvi noturīgs elementu kopums. Daudzos gadījumos varētu būt runa par situatīvām, sociālās prakses noteiktām lietu un parādību izpratnes formām, kaut ko līdzīgu savdabīgiem apziņas sabiezinājumiem, kuri laika gaitā var izkliedēties, vai arī, pastāvot ilgstoši, kļūt par organisku etnosa identitātes daļu (arī destruktīvu).

      Kā mazvērtības kompleksu izpausmes būtu jāvērtē tā saucamie identitātes meklējumi tad, ja tie tiecas apliecināt kādas absolūti nemainīgas, nepārejošas – turklāt nepārprotami pozitīvas – vērtības un normas. Šādi identitātes meklējumi ir centieni rast garantijas etnosa pastāvēšanai, tie savā būtībā ir patvēruma meklējumi, bailes uzņemties atbildību tagad, šeit, šajā situācijā. Pretēji tam es vēlētos akcentēt ko citu – atvērtību, atbildību, dialogu, attīstību un līdz ar to arī cerību.

     Mani ilgstošā laika periodā izdarītie vērojumi un vērtējumi nekādā ziņā nepretendē uz neapšaubāmu atziņu statusu. Tie, protams, ir vairāk vai mazāk subjektīvi, un varētu tikt uzlūkoti kā darba hipotēzes turpmākajam izpētes procesam. Manā rīcībā nav pētniecisko struktūru, kas varētu apstiprināt vai noliegt šo hipotēžu pareizību (iespēju robežās izmantoju Latvijas sociologu pētījumus). Pēc manām domām, tādos rakursos, kādos šeit aplūkoju latvisko identitāti un tās saistību ar sociālo praksi, tā nav pētīta. Vēlos piebilst, ka atsevišķos gadījumos es priecātos, ja manas hipotēzes un vērtējumi tiktu atspēkoti kā maldīgi. [9]

     – Viens no būtiskākajiem latviskās identitātes elementiem ir paternālisms.[10] Latvietis nebeidz gausties par to, ka šobrīd “neviens ne par ko nav atbildīgs”. Tas, ka viņš pats par kaut ko varētu būt atbildīgs, viņam parasti neienāk prātā. Viņš gaida “labu un gudru cilvēku”, “tādu  kas nezags”,  visu atrisinās, ieviesīs kārtību, būs atbildīgs. Viena no šās kultūrformas izpausmēm guvusi iemiesojumu ulmanisma idejā, pēdējā novērotā  zatlerisms.

      Nav  grūti pamanīt, ka paternālisms būtiski piestrāvojis visu latvisko kultūrapziņu, kas nepārprotani ietekmē un konkrēti veido sociālo praksi.

      Ne tik sen pie mums bija modē runāt par latviešiem kā „bāreņu tautu”, kurai visa pasaule kaut ko nodarījusi pāri (iepriecinoši, ka pēdējā laikā šis epitets dzirdams retāk). Diezin vai daudz būtu tautu, kuras ar labu prātu pieņemtu šādu statusu. Nekad neesmu dzirdējis, ka ebreji, kuriem liktenis brīžiem  bijis pat ļaunāks nekā latviešiem, sevi dēvētu par bāreņu tautu. Toties mums tas ir pieņemami: tā ir īpaša pozīcija, kas sevī apvieno attaisnojuma meklējumus, nedaudz estetizētu mazohismu un parādu piedzinēja apziņu.

     Ir ļoti daudz runāts par mūsdienu masveida emigrācijas cēloņiem. Nav šaubu, to ir daudz, un tie ir visdažādākie – tostarp ekonomiskie. Tomēr, veicot šo cēloņu analīzi, ļoti reti tiek apzināts viens, manuprāt galvenais, cēlonis – Lielā Tēva meklējumi. Latvietis izmisīgi gaida viņa atnākšanu, un, ja viņš nenāk, dodas to meklēt svešumā: Lielais Tēvs uzklausīs, sapratīs, samīļos, neļaus nodzerties un – galvenais – liks pie darba (divas svarīgas sociālā diskursa formas). Latvietis nekad nenodzeras pats: vienmēr kāds būt vainīgs, kas viņu „nodzirda” (pirmajām kārtām valsts). „Likt pie darba”, protams, dominē pār „iegūt vai mainīt specialitāti”, radīt sociālos apstākļus, kuros būtu iespējams atrast darbu (sacītais nekādā ziņā neattaisno sliktu valdības darbu).

      Ir acīmredzami, ka Lielā Tēva gaidas nav īpaši mazinājušās arī gadu desmitos pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Spilgta liecība tam bija 10. Saeimas atlaišana, ko varētu vērtēt kā vienu no apkaunojošākajām epizodēm latviešu tautas vēsturē. Protams, pati par sevi Saeimas atlaišana nebūtu nekas nepieņemams, un atsevišķos gadījumos (tāpat kā citviet pasaulē) pat vēlama. Latvijas garīgais konteksts, īpašu vērtīborientāciju un sociālās prakses savijums to padarīja par specifiski latviski iekrāsotu pasākumu. Visai daudz cilvēku (īpaši laukos) bija sapratuši, ka Saeima tiek atlaista uz visiem laikiem. Histēriska sajūsma par Zatlera darbībām bija vērojama visos sabiedrības slāņos: fantasmagoriskas ainas un izpausmes televīzijā, piemēram, sajūsmā raudoša jauna sieviete, kura pārliecināta, ka jau pēc pāris dienām Latvijā viss būs citādi – algas kā Rietumos, milzīgi bērnu pabalsti, emigrējošie atgriezīsies utt. Lielā Tēva gaidās konsekvents bija pazīstamais žurnālists A. Ozoliņš, kurš, uzņemoties Jāņa Kristītāja lomu, televīzijas raidījumā Zatleru pasludināja par Vēsti. Visu masu halucinācijai līdzīgo ainu vēl papildināja mitoloģisks vēstījums par „cīņu pret oligarhiem” (kurus tagad satriec Lielais Tēvs un viņam sekojošā tauta). „Tauta” bučo Zatleram roku, šķiet, ir gatava bučot arī kājas: kā nekā Vadonis sagrauj „tautas” galveno ienaidnieku – nacionālo Saeimu un valdību.

     Cik zināms, šādas „latviskās identitātes” izpausmes nav palikušas nepamanītas arī aiz Latvijas robežām, liekot šaubīties par Latvijas valsts eksistences nepieciešamību un iespējamību.

     Iedrošinos izteikt hipotēzi: latvietis jebkurā iespējamā gadījumā mēģinās atlaist Saeimu un valdību vismaz turpmākajos 200 gados.

      Domāju, sacīto apliecina arī jaunākie notikumi Latvijas politiskajā praksē; ir aprindas (Latvijā un arī ārpus tās), kas visai pārliecināti orientējas uz latviskās identitātes nemainīgumu (es tomēr ceru uz tās mainību): Viestura Dūles (viņš valodu referendumā latviešus aicināja mest urnās baltu lapu) un viņa domubiedru veidotā partija „Skaistā nākotne” kārtējo reizi nāk klajā ar visprastāko Lielā Tēva (partijas veidolā) piedāvājumu: viss mainīsies tūlīt, radikāli, neatkarīgi no pārējās pasaules, – mēs elementāru manipulāciju rezultātā radīsim laimes zemi šeit un tagad.

       Laimes zemes solītāji parasti mēdz izteikt komplimentus tautai – vienīgais, ko tie no tautas vēlas ir vara; turpmākajā procesā tauta nav nepieciešama – tā tiks likta pie darba un tai „tiks dots”. Sabiedrības izveides process šādā gadījumā, apliecinot principiāli nicīgu attieksmi pret tautu, tiek domāts kā manipulācijas ar sabiedrību. Būtu jāsaprot, ka paternālisms, pat ja tas glaimo tautai, faktiski to uzlūko par objektu.

     Demogrāfija. Demogrāfisko jautājumu risinājums vistiešākajā veidā ir atkarīgs no nacionālās identitātes un izmaiņām tajā sociālās prakses ietekmē. Kritiskā situācija demogrāfijas jomā Latvijā – piebildīsim, Rietumu sabiedrībā kopumā – nevienam nav noslēpums. Pēdējā laikā Latvijā aktivizējušās runas, ar darbiem pagaidām tā pavāji, par nepieciešamību ietekmēt demogrāfiskos procesus pozitīvā virzienā. Kā galvenie regulatīvie līdzekļi parasti tiek piesaukti ekonomiskie faktori: bērnu pabalsti, māmiņu algas, atvaļinājumi, nodokļu atlaides utt. Pamatoti tiek izteikti pārmetumi valdībai, ka tā nav pietiekami daudz darījusi, lai situācija mainītos uz labo pusi. Tam visam varētu piekrist, ekonomiski pasākumi ir nepieciešami, taču jāšaubās, vai šādu pasākumu komplekss varētu vest pie pozitīvām izmaiņām ilgtermiņā. Situācija ir daudz ļaunāka, nekā tas pirmajā brīdī šķiet. Ir notikušas – arī sociālās prakses rezultātā – būtiskas izmaiņas latvieša garīgajā pasaulē (var runāt par sava veida identitātes aizmiglošanos, pat sabrukumu). To, kas šobrīd vērojams demogrāfijas jomā gribot negribot nākas pielīdzināt tautas pašlikvidācijas procesam. Un tādā gadījumā nekādi ekonomiskie pasākumi nelīdzēs.

    „Spoža zvaigzne notecēja

     Pie līgavas namdurvīm:

     Tā nebija spoža zvaigzne,

     Tā bērniņa dvēselīte”:

vēstī Dainas, dāvājot vienu no poētiskākajiem uzplaiksnījumiem pasaules literatūrā.

     Paraudzīsimies vērīgi: šī zvaigzne lielai Latvijas sabiedrības daļai ir apdzisusi. Ir zudis dzīvības turpināšanas instinkts. Tā vietā stājies bezprecedenta egoisms, baudas kults, centieni par katru cenu sevi apliecināt publiski, vislabāk masu saziņas līdzekļos. Bērna radīšana pavisam atklāti tiek saistīta ar dažādiem – visbiežāk ekonomiskiem – nosacījumiem; ir jāuzklausa aprēķini: otrā, trešā bērna piedzimšana un audzināšana par tik un tik pasliktinās manu finansiālo stāvokli. Piebildīsim – arī pirmā bērna piedzimšana pasliktina finansiālo stāvokli, un no šāda aspekta raugoties, būtu labāk, ja nebūtu neviena. Tā vietā taču var steigt sevi „pašrealizēt”, dodoties ceļojumā, bagātinot seksuālo pieredzi vai, vislabāk, likt sevi visiem apbrīnot kādā realitātes šovā. Bieži vien bērna audzināšana, izsakot pretenzijas valstij, tiek pielīdzināta ražošanas praksei – teļkopībai, burkānu audzēšanai utt.: maksājiet par katru bērnu tik un tik, tad dzemdēsim un audzināsim. Te nu gribētos atcerēties franču filosofa Žana Pola Sartra izteikumu: „Cilvēks nav jūras putas, pelējums, vai puķukāposti”. Ir jāsaprot, neizdosies mainīt demogrāfisko situāciju, uzlūkojot cilvēku kā mākslīgi kultivējamu pelējumu vai puķukāpostus.

     Ne mirkli neapšaubot nepieciešamību rūpēties par bērnu un ģimeni valstiskā mērogā ekonomiskā aspektā, gribu aicināt apzināt garīgo krīzi, kas gan Latvijā, gan Rietumu sabiedrībā kopumā ir skārusi visplašākās sociālās prakses jomas, bet it īpaši ģimeni. Rietumu pasaule lielās līnijās šodien atgādina antīko sabiedrību tās neglābjamā sairuma periodā. Tādēļ atveseļošanās, arī Latvijā, iespējama vienīgi mainoties garīgajai situācijai.

     Patreizējās situācijas (īpaši ģimenes un dzimstības aspektā) raksturošanai atļaušos minēt dažus piemērus no masu saziņas līdzekļiem.[11] Nenosaukšu autorus,  jo tam nav absolūti nekādas nozīmes. Te runā pati valoda, populārās valodiskās klišejās izpausmi gūst lielas sabiedrības daļas pasaules izpratne un vērtību orientācijas. Būtībā te nekādas autorības nav; svarīgi ir kas cits: šādas atziņas lavīnveidīgi pārpludina visu informācijas telpu, aktīvi veicot smadzeņu skalošanas funkcijas.

     Kāds pašmāju guru latviešu lasītājam vēstī: “Lielbritānijā vārds “pāris” esot kļuvis par lamuvārdu, jo sagraujot veselīgu seksuālo dzīvi, iemācot stereotipus, atražojot vienas un tās pašas sajūtas. Realizēt savu seksuālo potenciālu tu vari tikai jutekliskajā, haotiskajā, brīvajā attiecību telpā.”[12] Atļaušos izvirzīt nelielu hipotēzi: haotiskajā, brīvajā attiecību telpā nedzims bērni, toties neapšaubāmi vairosies sifiliss un HIV. Ļoti aicinu teikto neuztvert kā moralizēšanu vai centienus  mācīt pareizi dzīvot. Šobrīd situāciju gribētu aplūkot tikai kā analītiķis un turklāt no fiksēta aspekta: demogrāfija, iedzīvotāju skaita palielināšanās, nācijas izdzīvošana. Tāpēc, ja kāds bērna radīšanas vietā noteikti vēlas dot priekšroku sifilisa izraisītām baudām, man, kā pārliecinātam demokrātam, nav iebildumu.

    Kāds cits „dzīves mākslinieks”, runājot par Latviju, papildina: „Seksualitātes noliegšana sabiedrībā noved pie trauksmes un tā dēvētā nāves instinkta. Latvijā tiek kultivēta kapu kultūra, krusti, bēdu dziesmas. Garīgums tiek saistīts ar atturību no dzimumdzīves. Mīlēšanās procesam ir atņemts svētums. Tas ir padarīts par kaut ko tādu kā hotdogu apēšanu, remdējot izsalkumu, kad pēc piecām minūtēm esi aizmirsis, ko ēdi un vai vispār ēdi, par garšu nemaz nerunājot. Izsalkums ir remdēts, bet vai tam mūsdienās vispār ir vajadzīgs partneris? Katra grūtniece, kas negrib dzemdēt, tiek nosaukta par slepkavu. Tas rada augstu trauksmes sajūtu, reproduktīvais process kļūst par neirozi. Ja bērniem skolā liek dziedāt Ziemassvētku dziesmiņas par bēdu valstību, tas ir emocionāli bīstamāk, nekā šķiet, jo zemapziņā paliek nospiedums: kāpēc vairoties šajā bēdu valstiņā? Krusti, bēdas, kapi – tas viss spiež uz leju, mums ir pārāk maz pozitīvā, nav klēpja simbola, netiek teikts, ka satuvināties ir skaisti, dievišķi un brīnumaini. Vairākas Saeimas deputātes iesniedza izmaiņas likumā, kas noteiktu, ka pirms aborta sievietei jāklausās bērna sirdspuksti. Kādai gan agresijai jābūt pret citām sievietēm, lai kaut ko tādu izdomātu?”[13]

     Ir neiespējami komentēt atsevišķi katru no šeit lasāmajām nejēdzībām. Šķiet, tās rakstītas apziņas aptumsuma brīdī, nevaldāma seksuāla uzbudinājuma vai narkotiku ietekmē.  Kad Latvijā ir noliegta seksualitāte? Kad sabiedriskā līmenī garīgums ir saistīts ar atturību? „Tiek kultivēta kapu kultūra”, „krusti spiež uz leju”! Bet varbūt derētu atcerēties, ka tieši krusts ienesa jaunu dzīvību mirstošajā antīkajā sabiedrībā, dāvājot iespējas jauna humānisma izvērsumam, varbūt krusts savas iespējas nav izsmēlis (neraugoties uz globāli kultivēto kritofobiju), varbūt kapusvētki (nevis kapu kults, kādu es Latvijā nekur neesmu pamanījis), kā apliecinājums piederībai dzimtai, ir viens no nedaudzajiem elementiem (līdzās dziesmusvētkiem), kas kaut minimāli uztur pie dzīvības ģimeni un nacionālo apziņu. Taču ne jau par to ir runa citātā kopumā. Tas piedāvā jaunas vērtību orientācijas, producē jaunu cilvēkveidīgu (?) būtni, kurai kārtējā un ne ar ko neaizstājamā seksuālā bauda būtu daudz svarīgāka par ieņemtā bērna sirdspukstiem. Savulaik, polemizējot ar Freidu, K. G. Jungs esot izsaucies: Bet Freid, cilvēks taču nav tikai dzimumorgāni!”. Šķiet, šobrīd dažas aprindas (protams, progresīvas) cenšas sabiedrību pārliecināt par pretējo. Tiek apjūsmota būtne, kas ļoti atgādina seksuāli mākslīgi stimulētu laboratorijas žurku. Dīvains radījums, ko veido nepiepildāma rīkle, anālā atvere un dzimumorgāni; ja tam piemīt arī kaut kas līdzīgs smadzenēm, tad tikai tādēļ, lai uzturētu un saņemtu impulsus no kuņģa un dzimumorgāniem.

    Šobrīd Latvijā vērojama masveida sociālās dzīves erotizācija, kas erotiku būtībā nivelē un padara bezjēdzīgu, pēc pētnieku datiem jau pāri pamatskolas vecuma bērniem gāžas neapturama pornogrāfijas lavīna.

    Ir jākonstatē būtiskas deformācijas gadsimtu gaitā veidotajās cilvēciskajās attiecībās, – deformācijas, kurām pastāvot, pozitīvas izmaiņas demogrāfiskajā situācijā nav domājamas, un iedomas, ka risinājumi būtu panākami ar ekonomiskiem līdzekļiem, nemainoties sabiedrības apziņai, ir dziļi maldīgi.

     – Nākošā kultūrforma, kurai es vēlētos pieskarties, ir valstiskais nihilisms. Ievērojama Latvijas sabiedrības daļa valsts pastāvēšanu saista ar dažādiem papildus nosacījumiem, nemitīgi tiek jautāts - ko tā man dos. Pārsteidzoša, taču raksturīga, ir lielas sabiedrības daļas nevēlēšanās vai nespēja skatīt norises valstī plašākā starptautiskā un vēsturiskā kontekstā. Latvietis ļoti konsekventi visās nebūšanās vaino valsti un valdību. Škiet, tā ir absolūti unikāla parādība pasaules kultūras vēsturē.

     Ar valstisko nihilismu cieši ir saistīta patriotisma tēma, t. i., daudzkārt konstatētais patriotisma trūkums mūsdienu latviskajā apziņā (īpaši jauniešu vidē).  Tas gan īpaši nepārsteidz, šodien modē ir runāt par bezsakņu kosmopolītismu, tas skaitās ļoti „progresīvi”. Ir jāsaprot, ka zināmam patriotisma deficītam Latvijā ir objektīvs un vēsturisks pamats. Laikā pirms Otrā pasaules kara latviešu nācija tikai veidojas, turklāt tā nav vienota savā pasaules redzējumā un vērtību orientācijās; apziņā klātesoši ir sociālistiskā internacionālisma elementi. Tomēr arī šajā periodā nav grūti ieraudzīt spilgtas nacionālās apziņas un patriotisma izpausmes. Sekojošie okupāciju gadi postoši skar ne vien cilvēku resursus, bet arī nacionālo apziņu. Latviskais patriotisms tiek apkarots visiem iespējamiem līdzekļiem. Tā sekas kautrīgā latvieša personā ir redzamas vēl šodien. “Par to patriotismu – es nezinu daudzus, kas par Latviju “noliktu galvu” kā dziesmā dzied – es laikam tomēr izvēlētos to savu dzīvi, un tādi kā es ir daudz – simti, tūkstoši”, publiski vēstī kāda jauna meitene.[14] Gribētos iebilst: patriotisms jau tā uzreiz neprasa „nolikt galvu”, kaut gan tūkstoši un vēlreiz tūkstoši Latvijas patriotu par savu zemi galvas ir nolikuši. Un tas jau arī netraucē izvēlēties „savu dzīvi”. Taču, ja es pareizi saprotu, izteikuma autore  to principiāli nesaista ar Latviju.

     Kas ir patriotisms? Būtu grūti reglamentēt tā izpausmes. Publicistei Zentai Mauriņai Vācijā reiz jautāts (citēju pēc atmiņas): „Kas īsti Jūs tik ļoti saista pie Latvijas?” Mauriņas atbilde ir pārliecinoša savā vienkāršībā: „Tās mākoņi!” Ar to ir pateikts ļoti daudz – patriotisms nav reducējams uz kādu ekonomisku vai sadzīvisku nosacījumu kopumu. Tas vienkārši ir – vai arī tā nav, kā manā iztēlē peldoši, taču reāli man nozīmīgi mākoņi. Šāda patriotisma šodienas latvietim lielākoties pietrūkst. Tiek piedāvāts patriotisms ar nosacījumiem: ja šī valsts man dos to, ko es pieprasu, esmu gatavs būt patriots. Ja ne, emigrēšu. Atgriezīšos un būšu patriots tad, kad šī valsts būs sagatavota manām prasībām.

     Visbeidzot es gribētu runāt par sociālā diskursa elementiem, kurus varētu dēvēt par specifiskiem apziņas sabiezinājumiem, kas tiek reproducēti masveidā.

     – Viens no tādiem: tauta nonākusi izmisumā. Šķiet, šis izteikums pēdējos gados izskanējis simtiem tūkstošu reižu. Ar pārsteigumu konstatēju, ka to mīl lietot pat tik precīzi domājošā Saeimas spīkere S. Āboltiņa. Taču interesantākais ir tas, ka reāli šāda izmisuma izpausmes atrast ir pagrūti. Lielākoties nākas sastapties ar visai darbīgiem un apņēmīgi noskaņotiem ļaudīm, turklāt visos sabiedrības slāņos.

     Visa rūpniecība sagrauta un likvidēta. Uz kāda lasītāja kautrīgiem iebildumiem interneta vietnē nācās uzklausīt atbildi: „Idiot, nosauc kaut vienu rūpniecības uzņēmumu Latvijā”. Ja nosauksiet daudzus veiksmīgi strādājošus uzņēmumus, varētu sekot atbilde: „Bet VEF taču sagrāva”. Varētu domāt, ka šādu un līdzīgu „apziņas sabiezinājumu” iedarbība uz noteiktu sabiedrības daļu ir tik hipnotiska, ka neļauj tai ieraudzīt un atzīt neko tādu, kas runātu pretim šādiem agresīviem saukļiem. Šķiet, to atražošana daudziem kalpo par personisko neveiksmju un neizdarību attaisnojumu.

    Lauksaimniecība likvidēta: netiek uzklausīti nekādi iebildumi par lieliskām ražām vai izslaukumiem.

   Visi meži izcirsti. Esmu pārliecināts, ka ikviens ir dzirdējis vai lasījis šo šausminošo atzinumu. To vājināt nespēj ne statistika, ne zinātnisku institūtu apsekojumi.

   – Šajā valstī viss nozagts. Līdz ar to man, kas to saka, ir liegtas jebkuras iespējas kaut ko uzsākt, un tas ir attaisnojums, ka es arī neko nemēģinu darīt. Visi zog, īpaši „tie tur augšā”. Šķiet daudzus sarūgtinātu nepieciešamība atzīt, ka gan tur „augšā”, gan „lejā” lielākā daļa ir pavisam godīgi cilvēki.

   Tautas lielākā daļa dzīvo pusbadā. Bieži dzirdēts sauklis, kas jo kolorīti tika izmantots apkarojot (tā bija masu parādība) Nacionālās bibliotēkas celtniecības ieceri. Piemēram: „Gaismas pils – latviešu tautas kaps”. Esmu pārliecināts, ka šās „cīņas” zinātniska izpēte daudz pavēstītu par latvieša „poētisko dvēseli”. Ar teikto nevēlos apšaubīt, ka ievērojama tautas daļa patiešām dzīvo visai pieticīgi un ka sava vaina par to jāuzņemas arī Latvijas valdošajām aprindām.

      Šādi „apziņas sabiezinājumi” nebūtu jāuzskata par nepieciešamiem „identitātes” elementiem. Tās ir savdabīgas metaforiskas sociālā diskursa formas, kas iekrāso sociālo praksi, regulē attiecības ar to. Latviskajā vidē diemžēl pārsvaru ir ņēmušas pesimistiski orientētas apziņas formas. Ļoti viegli ir prognozēt skatītāju atbildes uz televīzijas raidījumos uzdotajiem aptauju jautājumiem, kuras reducējas uz: viss ir slikti, būs vēl sliktāk, pie visa vainīga Saeima un valdība.

    „Latviskās pasaules” savdabības analīzi būtu nepieciešams izvērst visdažādākajos aspektos. Šī „analītiskā arheoloģija” varētu sagādāt arī pārsteigumus, brīžiem pat nepatīkamus. Taču centieni sevi (savu brīžiem slēpto dabu) iepazīt, tautu – tāpat kā  atsevišķu personu – var darīt vien stiprāku.

 

 

   

 

   

 

 

 



[1] Ar šo apcerējumu principiāli saistīti jau agrāk Letonikas programmas ietvaros izstrādātie raksti: R. Kūlis. „Rietumu kultūras pamatvērtības un latviskā identitāte”. Letonika, pirmais kongress. R. 2006; „Nacionālā identitāte un kultūras izpētes problēmas”. Letonika, otrais kongress. R. 2008; „Identitāte un atšķirība”. Letonika, trešais kongress. R. 2009.

[2] Skat. Makss Vēbers „Reliģijas socioloģija”. FSI 2004, 191. lpp.

[3] Turpat, 27. lpp.

[4] Millet – jēdziens (cēlies no turku valodas), lai apzīmētu konfesionālās kopības, kuras dzīvoja saskaņā ar saviem likumiem, Otomanu impērijā. Borkenavs šo vārdu netulko.

[5] Franz Borkenau. „Ende und Anfang”. Klett-Cotta, 1991, S. 542.

[6] Turpat, 543.

[7] Kreckel R. „Soziale Integration und nationale Identität” // Berliner Journal für Soziologie. 1994, Nr 4, S. 14.

[8] Klāvs Sedlenieks: Kam vajadzīga šī valsts. http://www.satori.lv/raksts/3159.

[9] Apsvērumus par dažām latviskās identitātes formām skat. arī manā rakstā: „Rietumu kultūras pamatvērtības un latviskā identitāte”. Letonika, pirmais kongress. R. 2006.

[10] Šeit es neizvirzu uzdevumu noskaidrot, kā vēsturiski veidojusies šī kultūrforma.

[11] Skat. „Patiesā dzīve”, 30. marts 2012, 12. lpp.

[12] Turpat.

[13] Turpat.

[14] TV+NET, 27VIII 12, 2012.

Ievietots: 23.09.2012