Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte
Sākumlapa >> Projekti >> VPP Nacionālā identitāte >> Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte

Maija Kūle. Ievads jaunajai publikācijai par modernitātes veidošanos Latvijā, R.;FSI, 2012

Personību un virzienu nozīme moderno identitāšu tapšanā

Maija Kūle
 

Personību un virzienu nozīme moderno identitāšu tapšanā 

            Valsts pētījumu programma "Nacionālā identitāte" paredz starpdisciplinārus pētījumus par Latvijas vēsturi, kultūru, valodu, cilvēkdrošību, kas raksturo latviskās identitātes specifisko iedabu un atklāj tās radniecību ar cilvēces kopīgo garīgo mantojumu. Pētnieki balstās humanitāro zinātņu modernajās metodoloģijās – hermeneitikā kā interpretācijas mākslā, fenomenoloģiskajā deskripcijā, semiotiskajā analīzē, sociālpsiholoģiskajā portretējumā, dzīvesstāstu naratīvos, ideju un konceptu vēsturiskajās metodoloģijās, kultūras kritikā, sociālajā analīzē u. c., kas sniedz iespēju kultūrvēsturiskos procesus skatīt kā mainīgus, daudzslāņainus, vēsturiskus, atkarīgus no uztveres un pārdzīvojuma, iesaistītus pasaules ainās, lielā mērā sistēmiski saistītus un reģionāli atšķirīgus. Nekur nepastāv latviskuma tīra esence. Būtu pārsteidzīgi to meklēt senkultūras apcirkņos un mēģināt to uzdot par preskriptīvu jeb normatīvu ideālu, kam mūsdienu situācijā jālīdzinās.

            Taču mūsdienas nevar būt pilnīgi atrautas no pagājušā laika, no senču kultūras, vērtībām, pārdzīvojumiem, mītiem, tradīcijām un rituāliem. Kultūrvēsturiskais process veidojas kā sava veida pīne, kas savīta gredzenā, loku lokos, kur katrs nākamais posms var arī nebūt veiksmīgāks un labāks par iepriekšējo. Vēstures procesa sniegtie plusi un mīnusi, pakļaušanās un brīvības, uzvaras un traumas, tautas attīstība un sarukums, – tas viss pieder pie nacionālās identitātes tapšanas un pārveidošanās.

              Nacionālās identitātes meklējumos saskatāms, ka latviešu tautasdziesmu sniegtie ētiskie ideāli šodien nebūt ne visiem ir skaidri saprotami. Ļaudis vairāk seko laika garam, nevis, kā senāk teica romantiķu skolas pārstāvji, tautas garam. Identitātes senākās raksturiezīmes zūd un to vietā nāk jaunas. Vienveidīgās identitātes pārvēršas sarežģītos mezglojumos, daudzplākšņainos fenomenos. Ātrlaika situācijā piederības izjūtas mainās straujāk nekā tās var refleksīvi aptvert un pārdomāt. Tomēr nav vēlams ļauties ātrlaika nogalinošajam straujumam un izpostīt priekšstatus par nacionālo identitāti, apgalvojot, ka tāda vairs nav iespējama. Kamēr pastāv nācija, Latvijas valsts, latviešu valoda, vēsturiskā atmiņa un vēstures pētījumi, filosofiskā doma un morālās vērtības, tikmēr nacionālā identitāte, lai cik modernizētos apstākļos tā nonāktu, vienalga iegūs noteiktas kontūras un sniegs cilvēkiem dzīves satvaru.             Modernitāte vairo īpatnējo, citādo un atšķirīgo, izkausējot seno identitāšu radītos pamatus. Tomēr katrai tautai un katram indivīdam ir svarīgi saglabāt šos pamatus, attīstot sevi un radot jaunus pasaules skatījumus. Neiestigt pagātnē kā pašvērtībā un arī nedraiskoties tikai tagadnē kā pārejošu mirkļu kopumā – tāds ir līdzsvara meklējums identitāšu tapšanā. Vaira Vīķe-Freiberga par latviskās dvēseles skaidrošanu raksta: "Meklējot tikai īpatnības, mēs riskējam sevi norobežot tādā kā virspusēji tūristiskā ziņkārībā, tādā kā uzbudinošu un eksotisku kuriozu vuajēriskā meklēšanā. Interesei par  savas vai citas tautas kultūru drīzāk vajadzētu celties no cilvēciskas cieņas pret mūsu neskaitāmajiem priekšgājējiem uz šās planētas, pret garas paaudžu ķēdes dzīvēm un likteņiem, pret viņu nodzīvoto mūžu atstātajām materiālajām liecībām un destilēto atziņu kopumu. Interese par savas tautas kultūru tad būtu izprotama vispārēji humānistiskos rāmjos: kā ikkatra indivīda personiskās izaugsmes programmas un arī tautas vispārējās garīgās attīstības neatņemama sastāvdaļa."

            Nacionālās identitātes filosofiskā analīze šajā tematiskajā krājumā paredz vairākus uzdevumus:

– atklāt intelektuāli un sabiedriski nozīmīgu personību lomu Latvijas kultūrvēsturē, kuru domas, idejas un darbība ir veicinājusi nācijas pašapzināšanos; viņu darbības zinātniskā analīze sniedz ieguldījumu spilgtu intelektuālo identitāšu – personību tapšanā, kurām līdz šim pievērsts mazāk uzmanības;

– parādīt nozīmīgas personības un viņu sabiedrisko ieguldījumu filosofijā, dzejā, literatūrā, valodniecībā, vēstures izziņā  18. gadsimtā – 19. gadsimta beigās, akcentējot latviskās, vāciskās, krieviskās un citu kultūru mijiedarbību;

– analizēt Latvijai nozīmīgu personību – Paula Jureviča, Teodora Celma, Edvarta Virzas, Mildas Palevičas, Raiņa, Pētera Ķiķaukas, Oskara Gruzenberga, Visvalža Klīves devumu 20. gadsimtā, pievēršot īpašu uzmanību tieši tām personībām, kuras vai nu mazāk pamanītas Latvijas intelektuālajā vēsturē vai arī kuru darbības analīzē izdodas atrast mazāk pētītas šķautnes.

            Nacionālā identitāte nepastāv, kā teiktu Hēgelis, objektīvā gara formā, kas vienkārši ir dota cilvēkiem gara attīstības procesā. To rada, apliecina, kritizē un pārveido paši cilvēki, praktiski refleksīvā veidā to izsaka intelektuāļi, tautas īpaši pārstāvji, kuriem ir talants, izglītība un veiksme izteikt vārdos gara dzīvē notiekošo. Nacionālo identitāti jeb, citiem vārdiem sakot, nācijas pašsapratni nevar uzspiest kā no "augšas" dotu parādību, taču tās pieņemšanu var sekmēt ar izglītības, komunikācijas, mākslas, zinātnes, ideoloģiju palīdzību. Tajā racionālais un iracionālais ir vienuviet. Lielas personības prot nolasīt "laikmeta garu" un izteikt to saprotamos un radošos vārdos. Lielas personības virza nācijas pašsapratni noteiktā gultnē, ne vienmēr gūdamas iecerētos rezultātus, jo nācijas ekonomiskās, politiskās, kultūras un ģeopolitiskās izpausmes ir daudzslāņainas. Rainis, kā savā rakstā parāda Z. Lapiņa, vēlējās vienu, bet saņēma citu rezultātu.

            Nacionālās identitātes tapšana ir saistīta ar vērtību noformulēšanos sabiedrībā. Arī tas ir daudznozīmīgs process: piemēram, vai patriarhālais ģimenes modelis ir jāatbalsta vai arī jāpāriet uz modernāku dzimumu attiecību veidu; vai meli ideoloģisko panākumu dēļ ir jāsekmē vai arī jāsaglabā uzticība patiesībai; vai dzeja jāuzskata par tautas pašizpratnes modeli vai arī par izsmalcinātās aristokrātijas niekošanos?

            20. gadsimtā intelektuālajā disputā Latvijā parādījās citādi jautājumi nekā 19. gadsimtā: piemēram, vai jāpārņem psiholoģiskā ievirze estētikā un pārdzīvojuma būtības raksturojumā vai jāpretojas tai (E. Freibergas raksts par Mildas Palevičas pārdomām); vai noticēt intelektuālajai intuīcijai un izmantot to par nācijas vienības argumentu vai atteikties (I. Gubenko par Paula Jureviča pozīciju); vai personiskas veiksmes dēļ pakļauties padomju ideoloģijai vai pretoties tai (I. Cera par Kārli  Rijnieku)?

            Nacionālās identitātes tapšana 20. gadsimtā parādās kā politisku, kultūras un pasaules uzskatu pretrunu laiks. Tādēļ nevar spriest par vienu un vienotu nacionālo identitāti pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Tematiskais krājums parāda, ka latviskuma izpratne ir daudzveidīga, pretrunu pilna, nepastāv viens modelis, kaut arī 20. gadsimta  20.–30. gadu valsts ideoloģija mēģina kultivēt pēc iespējas vienveidīgāku modeli. Tas pats atkārtojas 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad latvieši kopā ar cittautībniekiem spriež par savu patību, par atbrīvošanās laikmetu un valsts atjaunošanu. Kā savā rakstā parāda V. Vēvere, aprakstot no ASV dzimtenē atgriezušos profesoru Visvaldi Klīvi, viņam rada raizes latviskā nenoteiktība, šaubas par reliģiskās ticības renesansi un valsts stabilitāti. Tomēr ticības labajam, progresīvajam ir vairāk nekā šaubu. Tādējādi tematiskā krājuma personāži, kurus analizē LU FSI pētnieki, ir nacionālās identitātes tapšanas neatraujama sastāvdaļa.



 

Ievietots: 15.12.2012