Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte
Sākumlapa >> Projekti >> VPP Nacionālā identitāte >> Nacionālā identitāte Latvijā un eiropeiskā identitāte

Svetlana Kovaļčuka.

Svetlana Kovaļčuka

Rīga advokāta Oskara Gruzenberga liktenī. Publicēts LU FSI krājumā Modernitātes veidošanās Latvijā filofosijas un ideju vēstures skatījumā: personības un virzieni, R.:FSI, 2012


 

Svetlana Kovaļčuka

 

Rīga advokāta Oskara Gruzenberga liktenī

                     

Ievads

Viena no jaunizveidotās Latvijas valsts pozitīvajām īpatnībām starpkaru periodā bija tās demokrātiskā iekārta un demokrātiskie likumi, kuri sekmēja visu Latvijas sabiedrības šķiru un  slāņu sabiedrisko, kultūras un zinātnisko aktivitāti. Tā Latvijā intelektuāli aktīvas juristu grupas no bijušās Krievijas impērijas veidoja sabiedriskas organizācijas, izdeva juridiskus žurnālus. Viens no četriem tolaik Latvijā iznākušajiem juridiskajiem žurnāliem bija žurnāls „Likums un Tiesa“   („Закон и Суд”), kas atspoguļoja gan Latvijas, gan arī Baltijas un Rietumeiropas juristu juridiskās un politiskās atziņas. Tieši šim izdevumam, pastāvot fiziski atrautam no dzimtenes, bija lemts turpināt labākās pirms revolūcijas Sanktpēterburgā iznākušā žurnāla „Krievu Tiesības”  („Русское правo”) akadēmiskās tradīcijas. Turklāt jāatzīmē, ka tas bija vienīgais krievu juristu žurnāls Eiropā pēc 1917. gada traģēdijas  Krievijā.

Līdzās tam Baltijas valstu tiesību sistēma mantoja un visnotaļ nesteidzīgi grozīja vēl Krievijas impērijas laikā izdoto normatīvo regulējumu privāttiesību un krimināltiesību jomā. Tādēļ dalība demokrātiskos procesos, tiesību sistēmas tālākattīstīšana, tiesiskās apziņas stiprināšana sabiedrībā kļuva par galvenajiem žurnāla uzdevumiem. Dažādos laika posmos žurnāla redaktori bija slavenie juristi Oskars Gruzenbergs, Vasilijs Sinaiskis, Pēteris Jakobi, Augusts Kaminka, Jāzeps Šablovskis, Aleksandrs Bočagovs.[1]

            Žurnāla pastāvēšanas laikā kopumā iznāca 90 numuri, kuros tika publicēti 75 autoru 395 raksti, kā arī neskaitāmi apskati par aktuāliem tiesību jautājumiem, notikumu hronikas, atbildes uz lasītāju jautājumiem. Jāatzīmē, ka žurnāla redaktora Oskara Gruzenbegra nepārprotamā autoritāte piesaistīja daudzus autorus:  starp tiem bija universitāšu profesori, praktizējoši juristi no Latvijas, Francijas,Vācijas, Čehoslovakijas, Igaunijas, Polijas, Lietuvas,  Dienvidslāvijas.

 

Oskara Gruzenberga klejojumi emigrācijā

1926. gada 1. aprīlī viena no populārākajām tā laika ārzemju krievvalodīgajām avīzēm, proti, Rīgā iznākusī avīzē „Segodņa” („Сегодня”), ziņoja par Krievijā un ārzemēs plaši pazīstamā tiesībnieku glābšanas armijas „slavenā vadoņa” advokāta senatora Oskara Gruzenberga (1866–1941) ierašanos Latvijā. Šī slavinošā raksta autors bija Latvijas Saeimas deputāts, Latvijas kreiso cionistu līderis un tiesību zinātnieks Maksis Lazersons.[2] Arī turpmāk – 1926. gada aprīļa numuros – avīzē bija publicētas ziņas un pārskati par Gruzenbergam veltītajām pieņemšanām un lekcijām. Šajos sarīkojumos piedalījās ne vien paša Gruzenberga draugi un kolēģi no Sanktpēterburgas, bet arī Saeimas deputāti – visu ticību garīdzniecības pārstāvji. Ar šādu  viesmīlīgu uzņemšanu aizsākās Rīgas periods Oskara Gruzenberga mūžā.

            Var droši teikt, ka kopumā Rīgā pavadītie piecarpus gadi kļuva par radoši ražīgāko laiku Gruzenberga piespiedu emigrācijā Eiropā pavadītajos 20 gados. Viņš bija ebrejs, rabīna mazdēls, kas dedzīgi mīlēja Krieviju, bet kļuva par piespiedu klejotāju. Krievijas 1917. gada traģēdijas vilnis izstūma no bijušās impērijas daudzus, jo daudzus tās dēlus. Viens no tiem bija Oskars Gruzenbergs. 1920. gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Berlīni un, kā viņš pats izteicās, „tika izgrūsts emigrācijā – šajā sajaukumā, kurā tika izstumti dižciltīgi vārdi un cienījamas reputācijas kopā ar dažādiem oportūnistiem/laimes meklētājiem”. Vēlāk viņam tika piešķirta t. s. Nansena pase, tādējādi daudzus gadus viņš atradās tā dēvētajā nansenīta jeb personas bez pilsonības statusā. 1930. gadā, nokļūstot Francijā, O. Gruzenbergs pieņēma tās pilsonību.

Kādēļ viņš atstāja Krieviju? Revolucionāro cīņu augstākajā pakāpē pēc Sovnarkoma locekļa Ļeva Trocka iniciatīvas strādnieku un zemnieku diktatūra „viegli, bez mazākā tiesiskās apziņas zibšņa” likvidēja advokatūru un tiesu. Jaunā Krievija nicināja Gruzenberga dziļās zināšanas un pieredzi.

Vēlāk viņa vārds tika iekļauts daudzos enciklopēdiskos izdevumos, kuros viņš minēts ne tikai kā spožs advokāts, bet arī kā Krievijas impērijā savulaik iznākušā vienīgā juridiskā žurnāla „Русское право” („Krievu Tiesības”)  redakcijas loceklis. Vēl pirms revolūcijas viņam nācās aizstāvēt tiesā ne vien slavenus rakstniekus, bet arī politiķus, kā, piemēram, Maksimu Gorkiju un Vladimiru Koroļenko, kas vēlāk kļuva par viņa uzticamiem draugiem. Viņš aizstāvēja arī K. Čukovski, P. Miļukovu un daudzus citus. Jau pirmajos Padomju varas mēnešos Gruzenbergam nācās pārstāvēt publicistus B. Orečkinu un B. Haritonovu, ar kuriem viņš vēlāk atkal tikās Rīgā un sadarbojās avīzē  „Segodņa”. 

            Pirms revolūcijas Gruzenbergs bija kļuvis īpaši populārs vēl pēc tiesu prāvām par ebreju grautiņiem Kišiņevā un Minskā – t. s. Dāvida Blondesa prāva, kā arī P. Daševska lieta. Taču par viņa profesionālās veiksmes zenītu kļuva Menahema Mendeļa Beilisa lieta, kuru Gruzenbergs pats salīdzināja ar inkvizīcijas prāvu. Nevainīgā ebreju strādnieka tiesāšana uzjundīja visu demokrātiski noskaņoto Krievijas inteliģences daļu. Protesta akciju organizāciju uzņēmās vēsturnieks un publicists, Konstitucionālo demokrātu, jeb t. s. Kadetu partijas līderis Pāvels Miļukovs, rakstnieki Vladimirs Koroļenko un Maksims Gorkijs. Nevainīgā aizstāvību, bez jelkādiem mantkārīgiem nolūkiem uzņēmās pats Gruzenbergs. Tas bija viņa princips, kuru viņs izvirzīja sev vēl savas advokāta karjeras sākumā, – lai saglabātu pilnīgu neatkarību, viņš, piedalīdamies sabiedriskajās, politiskajās vai „literārajās” tiesu prāvās, neņēma honorāru. Līdzās Gruzenbergam, t .s. Beilisa lietas iztiesāšanā brīvprātīgi piedalījās vairāki slaveni Krievijas zinātnieki – psihiatrs Vladimirs Behterevs, Sanktpēterburgas Garīgā semināra profesors Ivans Troickis, orientālists un semitologs akadēmiķis Pāvels Kokovcevs, galvenais Maskavas rabīns Jakovs Maze.

            Pēc vairākiem gadiem, jau dzīvodams Rīga, Gruzenbergam nācās satikties ar LU profesoru Robertu Viperu, kas bija Gruzenberga pretinieka Beilisa lietā, t. i., prokurora Oskara Vipera (?–1919) brālis. Šīs lietas iztiesāšanas laikā Oskars Vipers ieņēma Sanktpēterburgas Tiesu palātas prokurora biedra amatu. Viņš bija norīkots par valsts apsūdzības uzturētāju Beilisa procesā Kijevā. Vēlāk, 1919. gada aprīlī, boļševiki viņu apcietināja, lai īstenotu „paraugprāvu” un atklātu „cara režīma tiesiskuma liekulību”. Apsūdzību šajā procesā uzturēja Augstākā revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs, vēlāk Tautas Justīcijas komisariāta vadītājs (no 1931. gada līdz 1936. gadam) Nikolajs Kriļenko. Revolucionārais tribunāls 1919. gada vasarā piesprieda vēsturnieka Vipera brālim  Oskaram Viperam sodu – ievietošanu koncentrācijas nometnē, kur  viņš drīz gāja bojā.

            … Atnāca Krievijas impērijai liktenīgais 1917. gads. Oskars Gruzenbegrs, kas pārzināja  Krievijas monarhijas tiesisko sistēmu, kurā bieža parādība bija tiesnešu uzpirkšana, liecību falsifikācija, mākslīgi safabricētas tiesvedības, kļuva par demokrātisko reformu aizstāvi. Viņam šķita, ka Viskrievijas Satversmes sapulce (Всероссийское учредительное собрание), kurā viņu  ievēlēja 1917. gadā no vienotā ebreju nacionālā saraksta, nesīs labus augļus Krievijas attīstībai.

          Diemžēl valsts politiskā dzīve ritēja pēc cita scenārija. Jau 1917. gada beigās Gruzenbergs kopā ar ģimeni izceļoja no Sanktpēterburgas uz Batumi, kas kļuva par viņa emigrācijas klejojumu pirmo pieturas punktu. Kā vēlāk rakstīja Maksis Lazersons: „Manas pēdējās vizītes laikā pie O.O. (tā draugi sauca Oskaru Gruzenbergu – S.K. piezīme) Sanktpēterburgā, viesiem tika pasniegta tēja un „kūkas” no kartupeļu mizām... Šajās mizās bija kaut kas bēdīgs un simbolisks.”[3] (Vēlāk, jau dzīvojot ASV, M. Lazersons rakstīs par savu draugu Oskaru Gruzenbergu.[4])

Savu pirmo lekciju 1926. gada 20. aprīlī, t. i., tūlīt pēc ierašanās Rīgā, Gruzenbergs sāka ar pateicības vārdiem Krievijai, kurai viņš veltīja savas labākās domas un atmiņas. Protams, viņa attieksme pret Krieviju bija pretrunīga, taču tomēr viņš veltīja tai šādus vārdus: „Kad mīli, tad mīli pats savu mīlestību. [..] Par ko mēs mīlam Krieviju – mēģināšu tomēr izskaidrot. Par to, ka tur saule spīd un silda citādāk, citādāk peld mākoņi debesīs, šalc upe, zem kājām gurkst smiltis. Un sirdsapziņa apzinās sevi citādāk.”[5]

          Latvijas ģeogrāfiskā tuvība, pēc M. Lazersona vārdiem, ne vien Gruzenbergam, bet arī daudziem citiem bijušajiem Krievijas valstspiederīgajiem, ir radījusi ilūziju par atgriešanos pagātnē. Un par spīti cienījamajam vecumam Rīgā Oskaram Gruzenbergam  aizsākās spraiga un pārmaiņu pilna dzīve. Rīga pietuvināja Gruzenbergu viņa iepriekšējai darbībai. Lai arī  Gruzenbergam nebija Latvijas pilsonības un viņu neuzņēma advokātu kolēģijā, taču advokātu un tiesnešu vidē klusējot tika atzīta viņa autoritāte. Latvijā Gruzenbergs sniedza juridiskās  konsultācijas, lasīja lekcijas un veica sabiedrisko darbību.

            Zīmīgs Gruzenberga Rīgas dzīvē bija 1929. gads, kad tika īpaši godināti viņa nopelni. Šajā gadā viņu ievēlēja par Latvijas ebreju pārstāvi Ebreju aģentūrā un arī par tās valdes locekli. Savukārt tā paša gada februārī Gruzenberga dzīvoklī Rīgā, Valdemāra ielā 27/29, pulcējās autoru grupa, kas nolēma dibināt Krievu juridisko biedrību Latvijā, kā arī izveidoja žurnāla „Likums un Tiesa” redakcijas kolēģiju. Šim žurnālam bija lemts vienot daudzus ārpus Padomju Krievijas dzīvojošos krievu juristus;[6]  tam bija lemts turpināt pirms revolūcijas Krievijā iznākušā žurnāla „Русское право” tradīcijas. Gruzenberga autoritāte bija tik liela, ka neviens cits pat nemēģināja pretendēt uz godpilno žurnāla redaktora amatu. Krievu juridiskā biedrība bija reģistrēta Rīgas apgabaltiesā 1929. gada 27. martā. [7]

1929. gada 7. maijā tiesu varas augstāko pārstāvju un daudzu sabiedrisko darbinieku klātbūtnē norisinājās divi zīmīgi notikumi – svētki par godu Krievu juridiskās biedrības dibināšanai un jaunā juridiskā žurnāla „Likums un Tiesa” (“Закон и Суд”) atvēršanas svētki. Gruzenbergs un viesis no Tartu Universitātes civiltiesību profesors Igors Tjutrjumovs teica runas. Jaunā izdevuma pirmajā lapaspusē bija publicēts galvenā redaktora emociju pilnais uzsaukums: „Krievu inteliģence – tā ir brālība, tas ir bruņinieku ordenis. Lai arī kurp vēsturiskais liktenis aizvestu tās biedrus, tiem ir jāpilda savs providenciālais pienākums: jānodod savas zināšanas un pieredze, jāattīsta savi talanti, – vienvārdsakot, jāpaceļ pārrautais dzimtās kultūras pavediens, lai nodotu to ne tikai jaunākajām paaudzēm, kurām negudrs karš un vājprātīgā revolūcija liedza [atrasties] dzimto universitāšu sienās, bet arī tautām, starp kurām tie ir raduši savas jaunās mājas – citi kā pilsoņi, citi kā viesi, diemžēl aizsēdējušies viesi.”[8] Galvenā redaktora ievadraksts beidzas ar domu, ka šis žurnāls dibināts, lai saglabātu krievu akadēmiskās tiesības, krievu inteliģences vienotību, lai sekmētu juristu iesaistīšanos jauno neatkarīgo valstu darbībā. Šis mērķis bija pamatots, jo jaunizveidotās Baltijas valstis pārmantoja Krievijas impērijas tiesību sistēmu un visai nesteidzīgi mainīja  to, piemēram, civiltiesību un krimināltiesību jomā. 

            Žurnālā izklāstīto tēmu spektrs bija visai plašs – tajā aplūkoti dažādi starptautisko publisko tiesību aspekti, civiltiesību kodifikācijas problēmas, ar  tiesu varu un prokuratūru, kā arī ar tiesu ekspertīzi saistīti jautājumi, tirdzniecības tiesību piemērošana utt. Daudzas publikācijas veltītas grozījumiem citu valstu tiesību sistēmās. Taču īpaša uzmanība veltīta Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tiesību sistēmu analīzei; svarīga tēma bija arī Krievijas impērijas tiesību sistēmas aizstāšanas atspoguļojums ar Pagaidu valdības izdotajām tiesību normām.

          Pirmo 23 žurnāla  numuru pirmajās lapaspusēs pastāvīgi bija publicēti fragmenti no Gruzenberga juridiskās dienasgrāmatas. Šo profesionālo un personisko piezīmju analīze paver iespēju dziļāk ielūkoties Gruzenberga noskaņās. Virspusīgi pārlasot ievadrakstus, var šķist, ka pār to autoru valdīja vienīgi ideālisms, nesavtīgums, cēlums jūtās, mīlestība pret Krieviju, kā arī pietāte pret tās nebūtībā aizgājušo tiesību sistēmu. Taču no lasītājiem tika cītīgi slēpta autora personības pretrunīgā daba un gandrīz pārspīlētais jutekliskums, viņa pārdzīvojumi par atrašanos emigrācijā un attieksme pret emigrāciju kopumā. Būdams jau cilvēks gados, viņš neviltoti gremdējās atmiņās par savu pagātni. Viņš dzīvoja savā pagātnē. Tas arī izskaidro faktu,    kādēļ šī jurista dienasgrāmatā lasāmas lielākoties atmiņas, vēsturiski ekskursi, kas noskaņoja lasītājus kādai noteiktai tēmai vai problēmu lokam, kuram arī veltīts žurnāls. Iespējams, viņš rakstīja šīs emociju pārpilnās rindas un domās novirzījās uz savu garīgo dzimteni – Krieviju. Taču līdzās šai gandrīz fanātiskai vēršanās pie savām atmiņām, šajā dienasgrāmatā ir atrodami arī ļoti izsvērti un kritiski Latvijas tiesību sistēmas novērtējumi, kurus Gruzenbergs, viņa paša vārdiem runājot, izteica „nevis klusinātā balstiņā ar vēlmi izpatikt, bet dziļā balsī ar cieņu pret taisnīgumu”.

          Vēl viena Gruzenberga paša izvēlētā tēma, pie kuras viņs nemitīgi vērsās, bija advokātu neatkarības problēma un zvērināto tiesas vai, Gruzenberga paša vārdiem sakot,  „demokrātijas izlolotā bērna, tās lepnuma” ieviešana Latvijā, kam tā arī nebija lemts īstenoties. Gruzenbergs šo neveikmi vērtēja ar jaunās valsts neticību un nevēlēšanos ieviest tiesību sistēmā sabiedrisko elementu, kas padara pašu zvērinātās tiesas ideju „par pastarīti: to pacieš, taču vairs neciena”.[9]         

Pirmais pasaules karš, revolūcijas vētra izjauca daudzu Eiropas zemju valsts iekārtas, gāza monarhu troņus, despotiju vietā nāca demokrātija, nesot sev līdzi  cerības par gaišāku nākotni un plašu tautas masu tiesības piedalīties valsts dzīves jautājumu risināšanā. Taču pietika ar vienu desmitgadi un daudzas demokrātijas nelabojami sasirga. O. Gruzenbergs aktīvi analizēja Latvijas kaimiņvalstu demokrātijās notiekošos destruktīvos politiskos procesus. Viņš bija pārliecināts, ka galvenā demokrātijas kaite slēpjas ne tikai tās ienaidniekos („gan fašistos no „labās”, gan sociālistos no „kreisās” puses”), bet arī tās pašas pretrunīgajā dabā. Divdesmito gadu beigās viņam likās acīmredzami, ka t. s. vadoņi – demokrāti (t. s. karaļi bez troņa) tiecās pēc tādas retorikas, kura sevī slēpa un aizsedza svārstības un apzinātu sabiedrības nošķiršanu no taisnīguma un tiesiskuma jautājuma izsvēršanas.

Žurnāla autori neiesaistījās tiešās politiskās debatēs un pastāvošo politisko iekārtu analīzē. Taču viņu viedokļus var izsecināt pēc viņu attieksmes un interesēm par tolaiku aktuālajām valsts un tiesību teoriju atziņām. Žurnāla lapaspusēs atrodamā tiesību un valsts teorijas tematika bieži balstījās uz Leona Petražicka – Sanktpēterburgas tiesībzinātnieku un psiholoģiskās tiesību skolas pamatlicēju (jeb psiholoģiskās tiesību skolas) idejām,  tās ietekmi uz tiesisko apziņu un tiesību veidošanu un to  iztulkošanu.[10] Oskars Gruzenbergs pats personīgi dziļi juta līdzi Sanktpēterburgas bijušajam profesoram Petražickim un viņa stāvoklim, pēc 1917. gada revolūcijas viņam nokļūstot Polijā. Rīga tolaik dzīvoja daudzi talantīgie Petražicka skolnieki, kuri pēc atgriešanās no studijām  Sanktpēterburgā kļuva par ietekmīgiem juristiem. Te būtu īpaši jāizceļ divi vārdi – Maksis Lazersons un LU profesors Aleksandrs Krugļevskis.[11] Rīgā nonākušie profesora Petražicka skolnieki aicināja viņu uz Rīgu un vēlējās viņam sniegt gan materiālu, gan morālu palīdzību. Par šo faktu, kā arī Petražicka faktisko ietekmi uz Eiropas un krievu juridisko domu rakstīja žurnāla galvenais redaktors Gruzenbergs: „Petražickis izveidoja zinātnisku tiesību teoriju, proti, mācību par šīs parādības pamatnostādnēm vispār. Viņš pirmais radīja iespēju būvēt tiesību vēsturi uz zinātniski psiholoģiskiem pamatiem un formulēja tās likumsakarību attīstību – likumsakarību, kuras tik izmisīgi meklēja viņa priekšgājēji. Viņa nopelns ir arī tas, ka viņš izstrādāja pilnīgi jaunu, līdz šim nezināmu tiesību politikas zinātni, kas kā atsevišķa disciplīna kalpoja pastāvošās tiesību iekārtas progresam, palīdzot zinātniski   sistemātiski izstrādāt tiesību sistēmas problēmas.”[12]  Juridiskās domas pazinēji vienmēr ar lielu cieņu izteicās par Petražicka ieguldījuma vērtību un oriģinalitāti sociālo zinātņu metodoloģijas, kā arī socioloģijas zinātnes pamatu izstrādes jomā.

Jāatzīst, ka savās domās un privātā sarakstē, piemēram, ar draugu – slaveno cionistiskās kustības aktīvistu Vladimiru Žabotinski,[13] Gruzenbergs bija daudz atklātāks nekā žurnāla slejās.  Šajā sarakstē ir pieminēti arī dažu Rīgas filozofu, piemēram, Marka Vaintroba[14]  un Makša Šaca-Aņina, vārdi, viņu ideju popularizāciju sekmēja pats Gruzenbergs.

Pēdēju reizi Gruzenbergs publicēja savas dienasgrāmatas nodaļu 1931. gada septembra numurā. Tiesa, 1932. gadā viņš nosūtīja žurnāla redakcijai kārtējo nodaļu no savām juridiskajām pārdomām, nepalaižot garām iespēju pieminēt savas nostaļģiskās jūtas par zudušo Krieviju. Pats būdams etniskais ebrejs, Oskars Gruzenbergs uzskatīja, ka piesaiste Krievijai bija spējīga padarīt visus – ebrejus, vāciešus, poļus, latviešus, kuri bija saistīti ar krievu kultūru un kuri mīlēja arī  savu kultūru, – par viscilvēkiem (всечеловеками). Taču ar jēdzienu „krievu” Gruzenbergs izprata ne vien etniskos krievus, bet arī visas tautas, kas apdzīvoja Krievijas impēriju. Šķiet, ka šajās savās pārdomās Gruzenbergs izmantoja vārdus un domas no Fjodora Dostojevska runas  1880. gadā, atklājot pieminekli Aleksandram Puškinam.[15] Gruzenbergs rakstīja: „Būt krievam nozīmē būt par viscilvēku, katrā cienīt tam dabas veltītos dotumus, kuri attīstīti un nostiprināti grūtā darbā un arī darbā ar sevi, nozīmē raudzīties cilvēkos nevis kā nīstos sāncenšos, bet kā līdzstrādniekos kopīgā darbā, kas pietiks visiem. Lūk, no bērna gadiem es dzirdu: krievi – žīdu ēdāji (жидоеды), krievi – rīko grautiņus. Tā nav tiesa! Ir nodzīvoti daudzi gadi, ir pārdzīvotas daudzas grūtības, taču kādēļ daudzu ebreju, vāciešu, latviešu, lietuviešu un citu sirdīs kvēlo neremdināma mīlestība pret Krieviju.” Viņa pārdomu rezultāts ir šāds: „Kopš esmu atstājis savu dzimteni, es, nepakļāvīgais, esmu pakļāvies šim briesmīgajam vārdam: „Nedrīkst!”. Vai nav vienalga, kur vadīt savus pēdējos gadus, ja nākas dzīvot ārpus dzimtenes un bez dzimtenes? Protams, ir vienalga. Nevajadzēja atstāt dzimteni.”[16]

Taču drīz vien Gruzenberga sakari ar lasītājiem pārtrūka, jo rūpes par veselību un memuāru rakstīšana aizņēma Gruzenberga  dzīves pēdējos gadus, kad viņš bija   atgriezies Francijas dienvidos, Nicā.

 

                         Žurnāls „Likums un Tiesa” demokrātijas un diktatūras griežos

                                  

Līdzās galvenā redaktora emocionālajām pārdomām, kurās mijās gan personiskās jūtas, gan profesionālā pieredze, žurnāls pildīja savu funkciju un kalpoja par krievu juridiskās akadēmiskās domas ruporu Latvijā. Gan pirms, gan pēc redaktora nomaiņas 1931. gada beigās žurnāls savā oriģinālā vērtējumā analizēja visu plašo tiesisko problēmu loku. Vērtējot civiltiesības, uzmanība bija pievērsta civiltiesību jautājumiem, piemēram, ģimenes, laulības, sieviešu un ārlaulībā dzimušo bērnu tiesībām, īpašumtiesību, dzīvokļu tiesību problēmām. Līdzās jaunā Soda likuma izstrādei Latvijā novārtā netika atstātas arī tolaik aktuālā krimināltiesību tematika. Žurnālā pievērsta uzmanība arī tiesnešu tiesībām, prokuratūras tiesiskajam raksturam, procesuālo darbību, piemēram, cietumos veikto tiesu ekspertīžu, tiesiskam raksturojumam, tirdzniecības tiesībām un novitātēm komerctiesībās – akciju sabiedrību tiesiskajam regulējumam u. c.

Atspoguļojot starptautisko publisko tiesību aktuālitātes, uzmanība akcentēta uz Tautu Savienības darbību un tās aktivitātēm, īpaši bēgļu un migrācijas tiesībās. Iespējams apzinoties savu pedaģisko un misionāristisko lomu Latvijas tiesību sistēmas izveidē, žurnāls sistemātiski sniedza kritisku ieskatu gan lielāko Rietumeiropas, gan arī Padomju Krievijas tiesību sistēmu novitātēs.

Žurnāla mierīgo likteni stipri iedragāja 1934. gada 15. maija notikumi. Žurnāla 1934. gada 4. numurā redaktori uzskatīja par nepieciešamu publicēt K. Ulmaņa valdības izdotos rīkojumus. Rakstā netieši, pārstāstījuma veidā redakcija pauda savu negatīvo attieksmi pret valsts apvērsumu. Tā saturs balstījās nevis uz pēdējo notikumu analīzi, bet gan norādīja uz šķietami demokrātisko uzlabojumu bēdīgo pieredzi un nacionālo traģēdiju Krievijā 1917. gadā. Rakstā bija pamatots, kā revolūcijas gars, kas šeit būtu jāizprot tā visplašākajā izpratnē, izšūpoja tiesību idejas, kuras pirms tam tika uzskatītas par „neapstrīdamām, neatņemamām cilvēka kultūras esības sastāvdaļām”. Lūk, citējums no minētā raksta: „Tā uz vēstures  skatuves skaļi un kareivīgi noskaņoti uznāca jauni cilvēki, kuriem trūka citu kļūdu un pārinodarījumu, tādēļ viņi bija klaji negatīvi noskaņoti pret pagātni. [..] Viņi, pamatojoties uz savu varu, aicina cilvēkus uz jaunu nākotni, alkatīgi paģērot sev varas pilnību, solot tam pretī labklājības pilnību, kuru panāks, pilnīgi pārraujot saiknes ar tagadni un noniecinot tās sasniegumus.” Jaunie demokrātisko spēku pārstāvji radikālo pārmaiņu karstumā aizmirsa par viedo romiešu noteikumu, ka tiesības ir radītas, lai tās nevis ļaunprātīgi izmantotu, bet gan piemērotu labā ticībā. „Savukārt ļaunprātīga izmantošana pierāda ne tikai cilvēku nepilnību, bet arī institūtu nepilnību un to neiederību.” Autori secināja, ka Krievijas piemērs parādīja, ka bezgalīgas reformas diskreditē tiesisko kārtību un iznākumā var novest pie bīstama procesa, proti, šādi var iet bojā saikne starp valsts varas organizāciju un personību un var tikt iznīcināta tautas tiesiskā apziņa.

Vēlāk Latvijā notikušie politisko, sociālo tiesību ierobežojumi, valsts politiskās attīstības mērķu nomaiņa, apturot Satversmes un Saeimas – kā galveno demokrātijas stūrakmeņu – darbību, nostatīja žurnāla vadību izvēles priekšā. Proti, pirmā izvēle būtu bijusi slavēt jauno valdnieku, kas gan fiziski, gan tiesiski centralizēja varu savās rokās, vai arī otrā izvēle – turpināt atbalstīt demokrātijas brīvību? Dažādu apsvērumu virzīti, pirmo ceļu izvēlējas divi juridiskie žurnāli – „Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” un „Jurists” profesora Vasilija Sinaiska vadībā. Faktiski Sinaiskis pamatoja, ka tieši Kārļa Ulmaņa viedums, atbildības sajūta un spēja būt aktīvam izglāba Latvijas valsti no tālākām destruktīvām darbībām. Viņa vadībā iznākušais žurnāls turpināja tolaik aktualizēt izpratni par Kārļa Ulmaņa darbībām, uzskatīja viņu par cilvēku un politiķi, kas pēc savas labās gribas brīvprātīgi rīkojas citu labā. Primāri tā nebija vēlme izpatikt politiskajam režīmam, bet drīzāk aktuāla izpratne par valsti un tās varu – kā laicīgo sakramentu. Te nevajadzētu viennozīmīgi vainot Sinaiski, kas savulaik bija arī Gruzenberga draugs un līdzgaitnieks, veiksmīgā sadarbībā ar Ulmaņa režīmu. Te būtu jāuzsver, ka arī jaunā Latvijas valsts vara rūpīgi sekoja juridiskai presei un tās sniegtajai izpratnei par varu. Tādēļ žurnāls „Jurists”, kas bija lēmis atbalstīt Kārļa Ulmaņa apvērsumu, pamatoja apvērsuma force majour raksturu un tā tiesiskumu, paša Ulmaņa godaprātu, 1937. gadā, saskaroties ar materiālām problēmām, tūlīt saņēma no valsts 500 latu lielu materiālo atbalstu.

Izvēloties citu ceļu – demokrātijas atbalsta ceļu, žurnāls „Likums un Tiesa” par galveno mērķi  izvirzīja uzdevumu parādīt tiesību vispārīgo attīstību, censties adekvāti atspoguļot valsts tiesiskās dzīves notikumus, t. i., pēc būtības salīdzināt Latvijas valstī notikušās konstitucionālās pārmaiņas ar iepriekšējo gadu pieredzi, kā arī ar citu valstu demokrātijas pieredzi. Protams, žurnāla satura lielāko daļu veidoja raksti par šauriem juridiskiem jautājumiem. Gandrīz katrā numura sadaļā „Likumdošanas hronikas” publicēti pārskati par K. Ulmaņa valdības pieņemtajiem lēmumiem, grozījumiem likumos. Līdzās tam sniegti sīki un izsmeļoši komentāri par t. s. Baltijas Antantes tiesiskajām problēmām, tiesiskajām kolīzijām, gatavojoties jaunu tiesisko sakaru dibināšanai starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Aiz rūpīgi slīpētām juridiskām konstrukcijām publikāciju autori centās noslēpt savus viedokļus par jauno politisko kārtību, taču vērsa neslēptu un asu kritiku pret autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem ārpus Latvijas, piemēram, analizējot izmaiņas konstitucionālajās tiesiskajās sistēmās, politisko partiju ideoloģijās Italijā, Austrijā, Vācijā, Francijā.

Lai novērstos no politiskajiem notikumiem, 1937. gadā žurnāls „Likums un Tiesa”  bija nolēmis atcerēties krievu literatūrai bēdīgo notikumu, proti, 100 gadu jubileju kopš Aleksandra Puškina nāves. Par godu šim notikumam notika zinātniskie  lasījumi,[17] kā arī tika publicēti Vasilija Sinaiska,[18] Pētera Jakobi,[19]  Venedikta Mjakotina[20] raksti, kuros analizēta dzejnieka daiļrade un viņa nāves tiesiskie aspekti.

Pretēji nule minētajam žurnāls „Jurists” 1937. gada 7./8. numurā publicēja K. Ulmaņa nelielo rakstu „Pienākums ir augstākais likums”, kurā vadonis uzsvēra, ka „cilvēku dzīve ir misija, sūtība. Katrs cits iztulkojums ir aplams. Un ikvienam cilvēkam dzīves jēga nozīmē – visas savas spējas, ko viņam dāvājusi daba, attīstīt un nodarbināt vispārības labā.” Iespējams, šādi Ulmanis centās izskaidrot savu nokļūšanu amatā un viņa veiktos demokrātijas ierobežojumus.

1938. gads kļuva par pēdējo žurnāla „Likums un Tiesa” pastāvēšanas gadu un ļoti veikmīgu žurnāla „Jurists” liktenī. Nevēlēšanās piekrist valdības rīkojumiem piespieda citādi domājošos aiziet no aktīvās darbības lauka – 1938. gada aizsāktā sabiedrisko organizāciju pārreģistrēšanas politika „lika  klusēt” daudziem citādi domājošajiem. Tā arī žurnāls „Likums un Tiesa” neizturēja Ulmaņa valdības rīkoto „politisko sietu” un 1938. gadā nāca klajā tikai 8 žurnāla numuri. Pēdējā numurā žurnāla redakcija atklāja tā likvidācijas patiesos iemeslus. Pamatojoties uz Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta 1938. gada 29. jūlija lēmumu, tika atteikts „Krievu juridiskās biedrības” lūgumam turpināt žurnāla „Likums un Tiesa” izdošanu. Tādējādi notikusī valsts politiskā kursa maiņa ierobežoja ne vien vārda, bet arī akadēmisko brīvību tās plašākajā nozīmē.

Kopumā vērtējot žurnāla „Likums un Tiesa” darbību, nākas secināt, ka žurnāls kalpoja ne vien par izcilu platformu starptautiskām zinātniskām diskusijām, bet arī par sava veida (tēlaini izsakoties) emocionālo aizslietni, kas līdzēja tā autoriem, diskutējot par aktuāliem tiesību tematiem, simulēt un nereti izdomas līmenī turpināt izdzīvot jau izzudušu valsti ar vairs neeksistējošu iekārtu. Protams, katru paaudzi var raksturot kā zudušo, proti, katrā vēstures posmā var atrast vilni, kas var noslaucīt veselas paaudzes ideālus un tieksmes. Par tādu vilni žurnāla autoriem kalpoja 1917. gada revolūcija. Tādēļ vēlos akcentēt, ka žurnāls „Likums un Tiesa” var kalpot par visai oriģinālu tiesību jautājumu un Latvijas valstiskuma enciklopēdiju. [21]

 

Epilogs

Francijā, Nicā, Gruzenbergs pabeidza savu memuārus, kuru dažas nodaļas jau pirms tam bija publicētas avīzē „Segodņa”. 1937. gadā viņš uzsāka saraksti ar šīs avīzes redakciju un apsprieda iespējas publicēt savus memuārus Rīgā. Taču vēlāk Gruzenbergs strauji mainīja savus plānus un deva priekšroku savu memuāru publikācijai Parīzes žurnālam “Современные записки” („Mūsdienu Piezīmes”). 1938. gadā Parīzē tika publicētas Oskara Gruzenberga atmiņas par viņa dzīvi pirmsrevolūcijas Krievijā, kā arī precīzi aprakstīta viņa dzīve emigrācijā.

Tā viena gada laikā pārtrūka visas saiknes starp Gruzenbergu un Latviju – tika likvidēts viņa izveidotais žurnāls, nerealizējās plāns par viņa memuāru publikāciju viņam tik ļoti mīļajā Rīgā. Drīz vien aprāvās arī viņa dzīves ceļš – Oskars Gruzenbergs mira 1939. gadā Nicā. Pēc viņa pēdējās gribas 1950. gadā viņa pīšļi tika pārvesti un apglabāti Izraēlā.

 

 

                                                  Svetlana Kovaļčuka

Riga within Oskar Gruzenberg’s biography.

Summary

The attorney Oscar Gruzenberg (1866-1941) came to independent Latvia at the end of March 1926. His five-and-a-half year stay in Riga became the most productive period within the whole of Gruzenberg’s 20 year émigré journey around Europe. O. Gruzenberg in Latvia in the spring of 1929 became the leader of professional organization “Russian Legal Society in Latvia (Русское юридическое общество в Латвии)” and was editor of the journal “Law and Court (Закон и Суд)” (1929 – 1938). “Law and Court” was one of four legal journals published in democratic Latvia between the 1920s and 1930s and mirrored Latvian as well as Baltic and Western European lawyers legal and political opinions. Exactly these publications, the physical detachment from Gruzenberg’s homeland notwithstanding, where destined to continue the best of academic traditions of pre-revolutionary St. Petersburg journal “Russian Law (Русское правo)”. It needs to be mentioned that this was the only Russian law publication in Europe prior to the tragedy of 1917 in Russia.

            In different time periods, editors of the journal where the famous lawyers Oskars Gruzenbergs, Vasilijs Sinaiskis, Pēteris Jakobi, Augusts Kaminka, Jāzeps Šablovskis and Aleksandrs Bočagovs.

            During the journals lifetime, 90 editions were published, which included 395 articles by 75 different authors, as well as an uncounted number of reviews of current legal concerns, chronicles of events or letters to the editors and answers. Notably, the editor Oskars Gruzenberg’s undoubtable authority attracted numerous authors – law professors and practitioning lawyers from Latvia, France, Germany, Czechoslovakia, Poland, Lithuania, Estonia and Yugoslavia.

             At the end of 1932, Gruzenberg left Latvia. In France (Nice), Gruzenberg finalized his memoirs, several parts of which already earlier had been published in the newspaper “Segodnja”. In 1937 he started a conversation with this newspaper’s editorial department and discussed the possibility of publishing his memoirs in Riga. However, Gruzenberg then radically changed his mind and gave the manuscript of his memoirs for publication to Paris based journal “Contemporary Annotations (Современные записки)”. In 1938 in Paris were published Oskar Gruzberg’s memoirs about his life in pre-revolutionary Russia, as well as a precise description of his émigré lifes.

The year 1938 cut off all bonds between Gruzenberg and Latvia – the journal published by him ceased its existence; the plans to publish his memoirs in his beloved Riga were given up. Not much later also his life came to an end - Oskars Gruzenbergs died in Nice in 1941. In accordance with his dying wish, his ashes in 1950 were brought to and buried in Israel. 

 

 

 

 

 



[1] Kovaļčuka S. Latvijas Universitātes profesors Vasilijs Sinaiskis: žurnāla „Jurists” (1928–1940) izdevējs.   Intelektuālais mantojums Latvijā: filosofija un reliģija. / Letonikas trešais kongress. Rīga: FSI, 2009. 97.–109. lpp.; Kovaļčuka S. Oskars Gruzenbergs: žurnāla „Likums un Tiesa” (1929–1938) galvenais redaktors. Kultūras identitātes dimensijas. Rīga: FSI, 2011. 81.–95. lpp.; Ковальчук С. Рига в эмигрантских скитаниях Оскара Грузенберга. Евреи в меняющемся мире. (Mатериалы 3-й международной конференции). Рига: Фонд «Шамир» им. М. Дубина, 2001. С. 486–494.

[2] Svetlana Kovalchuk. Jews Philosophy in Latvia in the 20s–30s: M. Vaintrob, M. Lazerson, M. Shats-Anin. Jews in a Changing World. Rīga: Shamir, 1997. Pp. 84–89; Ковальчук Светлана. Отражение идеалов американской демократии в трудах Макса Лазерсона. Евреи в меняющемся мире (Материалы 2-й международной конференции).  Рига:  Фонд «Шамир» им. М. Дубина, 1998. C.  390–393.

[3]  Sk.: avīze “Сегодня” 1926, № 74 sadaļu par O. Gruzenbergu: Ю. И. Абызов. Русское печатное слово в Латвии 1917–1944. Био-библиографический  справочник. Stanford: Stanford university Press,  1990.  T. 1. С. 413414.

[4] Лазерсон М. Духовный облик О.О. Грузенберга (18661941). Еврейский мир. Т. 2. New York: Союз русских евреев в Нью-Йорке, 1944.

[5] Грузенберг  О. Из дневника юриста.  Закон и Cуд. 1933 г.  № 3 (23). С. 1103–1104.

[6] Tajā laikā Rīgā tika publicēti vairāki profesionāli juridiskie izdevumi – no 1920. gada līdz 1940. gadam klajā nāca Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, no 1928. gada līdz 1940. gadam – otrais latviešu valodā iznākušais žurnāls profesora Vasilija Sinaiska vadībā „Jurists”, no 1926. gada līdz 1940. gadam iznāca Rīgas Vācu juridiskās biedrības žurnāls  Rigasche Zeitschrift für Rechtswissenschaft.

[7] Tolaik arī citās valstīs pastāvēja krievu juristu organizācijas – 1920. gadā Parīzē tika dibināta Krievu advokātu savienība (Союз русских адвокатов), 1926. gadā – Krievu advokātu savienība Francijā (Объединение русских адвокатов во Франции), 1928. gadā – Krievu juristu apvienība Prāgā  (Объединение русских юристов), 1929. gadā – Krievu juristu biedrība Zagrebā (Общество русских юристов в Загребе).

[8] Грузенберг О. Из  дневника юриста.  Закон и Cуд. 1929 г.  № 1. С. 1.

[9] Грузенберг O. Из дневника юриста. Закон и Cуд. 1929 г., 3.

[10] Kovaļčuka S.  Oskars Gruzenbergs: žurnāla „Likums un Tiesa” (1929–1938) galvenais redaktors. Kultūras identitātes dimensijas. Rīga:  FSI, 2011. 81.–95. lpp.

[11] Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskā doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga:  Zvaigzne ABC, 1999.  Mihailovs I.  Aleksandrs Krugļevskis: dzīve un uzskati // Likums un Tiesības, Nr. 61, 2004 sept., 284.–287. lpp.

[12] Грузенберг O. Из дневника юриста // Закон и Cуд, 1931 г., 20. С. 628.

[13] Piemēram, atsaukšos uz Gruzenberga saraksti ar Vladimiru Žabotinski:  Вестник Еврейского университета в Москве”.  1994, № 2 (6). С. 215–253.

[14] Ковальчук С. Романтическая душа Марка Вайнтроба // Евреи в меняющемся мире (Материалы 2-й международной конференции).  Рига:  Фонд «Шамир» им. М. Дубина, 1998. С. 113–121.

[15] Достоевский Ф. Полное собрание сочинений, т. 26.  Ленинград: Наука, 1984. C. 129–149.

[16] Грузенберг О. Из дневника юриста.  Закон и Cуд. 1932 г.,  № 7 (27). С. 863, 865.

[17] Хроника. Общее собрание членов русского юридического общества, посвященное памяти А.С. Пушкина Закон и Cуд. 1937 г.,  № 1 (71). С. 34733478.

[18]Синайский В.  Пушкин в праве. Закон и cуд. 1937 г., № 2 (72). С. 34893495.

[19] Якоби П. Ход дела о дуэли Пушкина с Дантесом-Геккероном. Историческая справка. Закон и Cуд. 1937 г., № 2 (72). С. 3495–3510.

[20] Мякотин В. Пушкин и декабристы. Закон и Cуд. 1937 г.,  № 3 (73). С. 3525–3532.

[21] Sk. plašāk: Ковальчук С. Судьба журнала “Закон и Суд” (1929–1938). Балтийский архив. Русская культура в Прибалтике.  Рига: Даугава, 1999. Т. 4.  С. 88–103.

Ievietots: 15.12.2012