Individuālās un kolektīvās identitātes dzīvesstāstos
Sākumlapa >> Projekti >> VPP Nacionālā identitāte >> Individuālās un kolektīvās identitātes dzīvesstāstos

L.Dribins. Nacionālās identitātes pārmaiņas Eiropas valstīs 1945-2011

Elektroniskā versijā publicēts L.Dribina raksts,
pilna versija krājumā Modernitātes veidošanās Latvijā: idejas un virzieni, 2012.
Kopsavilkums vācu val.


Leo Dribins

 

Nacionālās identitātes pārmaiņas Eiropas

valstīs 1945–2011

 

 

            Nacionālā identitāte ir Eiropas vēsturē radīts fenomens, kas izveidojās 1789.– 1914. gada periodā. Pirmais tā autors bija Francijas tauta, kura apvienojās kā revolucionārs un radošs kopspēks. Tās patība un tāpatība bija izteikta formulā: katrs, kas runā un domā franču valodā, ir piederīgs  franču nācijai. Par šī formulējuma izteicēju uzskata Napoleonu. Otru veidolu radīja Vācijas patrioti, kuru dzīve bija veltīta visu vāciešu apvienošanai vienā garīgā patriotiskā kopībā. Par šīs  idejas pirmsācēju vācu historiogrāfija nosauc Herderu. Tās pamatā likta kultūras kopība, kas apvienotu visus reģionus un sociālos slāņus.

        19. gadsimtā nacionālās identitātes lielākais sasniegums bija nacionālo valstu izveidošana Francijā, Itālijā, Vācijā, Holandē, Dānijā u. c. Identifikācija ar nāciju un tās valsti kļuva par nacionālās  pašapziņas vispārliecinošāko pierādījumu.

            Trešais nacionālās identitātes veids tapa tautām, kurām tādas valsts nebija, bet kuras spēja apvienoties ap savu jaunradīto  nacionālo kultūru.  Tādi bija čehi, latvieši, igauņi. Šai identitātei raksturīgs etnokultūrisko vērtību primāts.

            19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā top nacionālo  impērisko valstu nāciju nacionālās identitātes  komplekss. Tā galvenās iezīmes izpaudās: 1. Nacionālā lepnumā. 2. Savas nācijas pārākuma izpratnē. 3. Savas nācijas vēstures idealizācijā un glorifikācijā. 4. Valsts atbalstītas nacionālās ideoloģijas virsvadībā tautas izglītošanā un audzināšanā. 5. Militārā patriotismā. 6. Kultūras pakļaušanā nacionāli politiskiem mērķiem. Cilvēku nacionālā identitāte attīstījās šo faktoru ietekmē. Radās gaisotne, kas ļāva imperiālistiskajiem valdniekiem samērā viegli ieraut tautas Pirmajā pasaules karā.

            1914.–1918. gada karš bija šīs identitātes katastrofa. Simtiem miljoniem cilvēku zaudēja arī savas nacionālās identitātes jūtas un ticību tai. Pārsvaru guva ekstrēmas, revolucionāras, antinacionālas vai hipertrofētas nacionālisma izpausmes, kuras apvienoja ļaudis zem pseidoidentitātes karogiem. Nacionālistisks naids kļuva par nacionāli domājošo cilvēku apvienojošo motīvu. Šo naidu pastiprināja rasisma un antisemītisma propagandēšana.  Gan vecajās, gan jaunajās nacionālajās valstīs notika pamatnācijas  ksenofobiska apvienošanās. To veicināja arī konflikti starp valsti un etniskajām minoritātēm. Tas sekmēja totalitārās vai autoritārās valsts varas tapšanu. Situāciju saasināja problēmas, kas radās sakarā ar valstu robežu grozīšanu. Kā rakstīja Hanna Ārente: "Kopš 1919.–1920. gada miera līgumiem bēgļi un bezvalstnieki bijuši par lāstu visām jaundibinātajām valstīm, kuras tika izveidotas kā nacionālas valstis."[1]

            Tādā situācijā veidojās perversas nacionālās identitātes Vācijā, Itālijā, Ungārijā, daļēji – arī Polijā u. c. Totalitārisms un nacionālvalstisks autoritārisms noveda pie identitāšu konfliktiem. Nacionālā identitāte sāka zaudēt savu radošo, progresīvo lomu cilvēces vēsturē. Otrā pasaules kara gados notikušie kara noziegumi bija pozitīvas nacionālās identitātes sagraušanas sekas, to viskrasāk pierādīja holokausta šausmas. Taču nevar aprobežoties tikai ar Vācijas kritiku. Musolīni diktatūra degradēja itāliešu nacionālo identitāti. Arī Francijā Višī režīms daļēji atņēma franču tautai tās nacionālās identitātes pamatvērtības. Nacionālās identitātes mantojumu saglabāja pretošanās kustības cīnītāji un viņu atbalstītāji. Lielbritānijā kara gados nostiprinājās britu nacionālā kopidentitāte, kas kļuva par galveno pretmetu nacistiskās Vācijas rasistiskajai identifikācijai.

            Tomēr jāsecina, ka Rietumeiropā kultūras identitāte palika nozīmīgākā tautu identitātes paudēja. Tā saglabāja savu potenciālu un deva cerību nacionālās identitātes atjaunotnei pēc nacisma un fašisma sagrāves.

            No 1945. gada Rietum- un Viduseiropas zemēs noris nacionālās identitātes atjaunošanas process jaunā veidolā un saturā. Varam norādīt šīs pārveidības galvenos virzienus.

              Nacisma, fašisma un visu veidu rasisma nosodījums.

            – Demokrātiskas sabiedrības identitātes veidošanās. Vācijas FR 1949. gada

               Konstitūcijas 1. pants skan: "Cilvēka cieņa ir neaizskarama."

            – Hipertrofētā nacionālisma izskaušana no cilvēku apziņas.

            – Vēstures izpratnes kritiska pārskatīšana. "Nepatīkamo" un "neērto" faktu un

               parādību atklāsme.

            – Kopeiropeiskās identitātes atzīšana un pieņemšana cilvēku apziņā. Identifikācija

               ar Eiropas paliekošām kultūras vērtībām, uz to pamata radītām idejām.[2]

            – Pagātnes egoistiskā militārā patriotisma atmešana izglītošanas un audzināšanas

               procesā. Eiropas demokrātijas un humānisma tradīciju iesakņošana izglītībā.

             Demokrātisko valstu armiju draudzības un sadarbības veicināšana. Kopīgas

               aizsardzības prioritāte valstu militārajā politikā.

            Pasaulvēsturiska nozīme bija Vācijas – Lielbritānijas, Vācijas – Francijas, Vācijas – Dānijas izlīgumam. Ar to izbeidzās konfliktu virkne, kas kopš 17. gadsimta periodiski ierāva Eiropas tautas asiņainos karos.

            Nacistiskās Vācijas varas elite 1945. gadā bija pārliecināta, ka arī pēc sagrāves karā 8 miljoni nacistiskās partijas biedri un Hitlera izaudzinātā 3. Reiha jaunatne paliks rasistiskās ideoloģijas ietekmē un turpinās cīņu pret uzvarētājiem partizānu kara veidā. Par galveniem šīs pretestības apgabaliem nacisti izraudzījās Dienvidvāciju un Austriju, kur kalnu un mežu teritorijās cerēja izveidot plašus nacisma atbalsta novadus. Šis briesmīgais plāns tomēr ātri sabruka.     Nacistiskā pārliecība un identitāte izkusa kā sniegs agrā pavasarī. Arī Itālijas fašistiem neizdevās pagarināt savu vēsturi.

            Svarīgākā loma bija ASV un Lielbritānijas ietekmei uzvarētās zemēs. Rietumu demokrātijas idejas, savienotas ar ekonomisko palīdzību un amerikāņu masu kultūras ieplūdumu,  samērā ātri radīja jaunu gaisotni, kurā veidojās antitotalitāra identitāte. Taču sākotnēji tai nebija nacionāla satura akcenti. Daudzi Eiropas politiķi un zinātnieki pat uzskatīja, ka nacionālās identitātes laikmets ir aizgājis pagātnē. V. Čērčils 1946. gadā savā runā Cīrihē 19. septembrī salīdzināja kontinentālo Eiropu ar "gruvešu kaudzi", kurā nav vērts sakņoties. Arī izcilie filozofi R. Popers, R. Ārons, T. Adorno u. c. aicināja meklēt jaunas "miesas un dvēseles" izpausmes formas tikai pārnacionālās, vispārcilvēciskās vērtībās.

            Tomēr nacionālās identitātes faktors nezuda, bet atdzima kā Fēnikss jaunās krāsās un mērķos.

            Savukārt Apvienotajā Karalistē, Francijā, Nīderlandē, Portugālē, Beļģijā pēc koloniju atdalīšanās šo valstu pilsoņi atsacījās no koloniālās metropoles pārākuma apziņas un turpmāk vairāk pievērsās savas nācijas identitātes nostiprināšanai Eiropā. 

            Rietumvācijā jauno nacionālo identitāti stimulēja Vācijas atkalapvienošanas mērķis. Vācu nacionālo pašapziņu cēla VFR lielie panākumi savas ekonomikas attīstīšanā. Vācijas "ekonomikas brīnums" pilnīgi apgāza nacistu vīziju par nenovēršamo  haosu, nabadzību un badu pēc zaudētā kara. Dzima arī jauns vācu nacionālā lepnuma paveids – "sporta patriotisms", kura pirmā izpausme bija masveida sajūsma par Vācijas futbola komandas uzvaru pasaules meistarsacīkstēs 1954. gadā (finālspēle bija ar Ungārijas komandu). Šo "uzvaru" svinēja gan Rietum-, gan Austrumvācijā. Vācieši atkal jutās kā pasaulē atzīta tauta. Arī Vācijas vieglatlētu panākumi olimpiādēs, pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs nostiprināja šo pašapziņu. Pat tad, kad VFR un VDR komandas sadalījās divu valstu kolektīvos, uzvaras  iepriecināja visus vāciešus. (VDR komanda dažkārt guva pat vairāk medaļu nekā VFR sportisti un Austrumberlīne to centās ideoloģiski izmantot savā labā, taču vācieši abās pusēs nesaistīja sportu ar ideoloģiju.)

            Fenomenāls bija Austrijas identitātes atrisinājums. Apmēram 10–15 gadu laikā pēc kara austrieši nacionāli atdalījās no Vācijas vāciešu identitātēm un pārtapa par patstāvīgu nāciju ar savu nacionālo identitāti. Šo procesu vispusīgi atspoguļo jaunāko laiku Austrijas historiogrāfija, īpaši jāatzīmē Fēliksa Kreislera (1917–2004) zinātniskie  darbi, kas deva ceļu jaunai Austrijas vēstures rakstīšanai.[3] Pētījumi parāda, ka šī identitātes pārmaiņa nenotika uzvarētāju klātbūtnes dēļ (1945–1955) un netika ideoloģiski uzspiesta ar skolas grāmatām un valdības rīkotiem kursiem. Tā bija austriešu izvēle pēc dziļām pārdomām par savu pagātni: no valdošās tautas Habsburgu impērijā un Austroungārijā cauri nemitīgai nestabilitātei pēc Pirmā pasaules kara un ekstrēmam konformismam ar nacistisko Lielvāciju, gūstot Hitlera „dzimtenes” bēdīgo slavu. Tiešām – pati Austrijas tauta kritiski pārvērtēja savu vēsturi un pārtrauca nacionālu kopsaistību ar Vāciju. 1938.–1945. gada "apvienotajā laikā" izveidojās apziņa, ka austrieši izdarījuši kļūdu un kļuvuši gan par nacisma upuriem, gan arī – par nacistiskā kara un tā noziegumu līdzdalībniekiem. Secinājums tika īstenots, radot jaunu kolektīvo identitāti, kurā pirmajā vietā ir pašas  Austrijas tautas vitālās nacionālās intereses un toleranta sadzīve ar kaimiņvalstīm. Austrijas valsts atvainojās par savu pilsoņu dalību Lielvācijas okupācijas (Besatzung)  nacisma noziegumos, veica plašu denacifikāciju, izmaksāja kompensācijas cilvēkiem, kuri bija cietuši no austriešu nacistu varmācībām.

       Vācijas mūsdienu historiogrāfijā akcentēta nacionālās identitātes veidošanās procesa ārkārtīgi svarīgā loma nācijas liktenī.[4]  Dažādos variantos tiek pausts uzskats, ka 1810.–1866. gada periodā (līdz Prūsijas uzvarai pār Habsburgu Austriju) vācu nacionālā identitāte ļoti līdzinājusies citu Eiropas nāciju identitātei. Pārmaiņas sākušās, kad Prūsijas militārnacionālisms apvienojis Vāciju un uzvarējis Franciju 1870.–1871. gada karā. Impērisms "samaitājis" vāciešu nacionālo patību, vācu demokrāti un sociāldemokrāti nav spējuši to novērst, taču sakāve Pirmajā pasaules karā radīja iespēju identitātes maiņai. To neļāva īstenot  saimnieciskais sabrukums, uzvarētāju (Francija, Lielbritānija) tuvredzība, Vācijas pazemošana un  pieaugošie komunistiskā totalitārisma draudi. Tiek atzīta arī vācu tautas "politiskā neizglītotība", atdošanās nacistiskai demagoģijai, akla uzticēšanās "tautas sapulču" avantūristiskajiem oratoriem un mundieru spožumiem. – To visu saprata un atmeta tikai pēc 1945. gada  galīgās sakāves. Izteikta pat doma, ka Nirnbergā 1946. gadā tiesāja ne tikai kara noziedzniekus, bet arī vācu identitātes nacistisko perversiju.

            Pēckara gados pat nāca klajā arī kļūdaina pesimistiska vīzija, ka Vācija turpmāk nekad neatgriezīsies pie kopīgas nacionālās apziņas un pilsoņu nacionālās identitātes. To stimulēja Austrumvācijas (VDR) komunisti, sākot kampaņu par savas "proletāriskās nacionālvalsts veidošanu" iepretī "proamerikāniskai" nenacionālai Rietumvācijai. Tikai 1980. gados, kad jau iezīmējās Maskavas virsvadīto komunistisko valstu sabrukuma tendence, Rietumvācijā sāka apspriest vienotas vācu nacionālās identitātes atdzimšanas iespējas.

       Tomēr līdz 1990. gadam Vācijas Federatīvajā Republikā  vācu nacionālās valsts atjaunošanas iespēja netika uzsvērta ne valdības politikā, ne zinātnes atziņās.  Tikai pēc  Austrumvācijas 1989.–1990. gada mierīgās atbrīvošanās revolūcijas un abu Vāciju apvienošanās VFR vadība pakāpeniski sāk izplatīt priekšstatu par jaunas demokrātiskas nacionālvalsts atdzimšanu, kas apvienoja visu vācu nāciju. 90. gadu otrajā  pusē to sāka atzīt arī Austrumvācijas iedzīvotāju lielākā daļa. Šodien Vācijas valdība, īpaši kanclere Angela Merkele deklarē, ka valsts uzdevums ir Vācijas valsts nacionālās patības aizstāvēšana, vācu tautas nacionāla reprezentēšana, vācu vienotās kultūras nacionālās  identitātes nosargāšana. Vācija noraida turku imigrantu separāto aprindu prasību garantēt viņu islamiskās dzīves kārtības izplatības brīvību Vācijā. Valsts finansētās skolās mācības notiek vācu valodā, jau bērnudārzos ieviesta imigrantu jaunās audzes iepazīstināšana ar vācu valodu, noteikta obligāta vācu valodas kursu apmeklēšana pieaugušajiem imigrantiem (līdz 65 gadu vecumam) nolūkā, lai viņi runātu vāciski, prastu lasīt vācu presi un literatūru, varētu skatīties vācu valodā raidītās radio un televīzijas  pārraides, saprastu to tekstus. Tikai tāds valodas prasmes līmenis Vācijā atzīts par personas integrācijas pierādījumu. Dažādu kultūru plurālisms nav ierobežots, bet ir aizliegtas aktivitātes, kas kultivē kādas kultūras segregāciju, nacionālo un reliģisko norobežošanos, pārākumu pār eiropeisko kultūru.  Vēstures mācīšanā un zinātniskā izpētē tagad tiek uzsvērta vācu identitātes atjaunotne nacionālā un demokrātiskā veidolā, tuvinot Rietum- un Austrumvācijas iedzīvotāju vēsturisko apziņu. Šo zinātnes misiju spilgti demonstrē daudzas populārzinātniskas grāmatas, kas guvušas lasītāju plašu auditoriju.[5] Zīmīgi, ka izpēte un atklāsme veltīta galvenokārt tautas un vācu nācijas vēsturei, otrajā vietā ir Vācijas valstu un Vācijas valsts vēsture.  Nācija tiek uzskatīta par augstāko vērtību. Studijās un vēstures mācīšanā skolā Vācijas vēsture skatīta pasaules vēstures  kontekstā, tiek atmaskots militārisms, totalitārisms, nosodīts vācu nacionālsociālisms kā necilvēciskākais  varas un ideoloģijas veids cilvēces vēsturē.[6]

            Top kapitāli darbi par Vācijas Demokrātiskās Republikas vēsturi, tajos strikti atmaskots vācu komunistu totalitārisma paveids, taču viņu valsts atzīta par Vācijas 1945. gada katastrofas  radītu valstiskumu, kas zināmā mērā tomēr pārstāvēja savu iedzīvotāju sociālās intereses. Austrumberlīnes režīms centās nodibināt ekonomiskus kontaktus ar VFR. Maskavas Kremlis ar to bija spiests rēķināties. Radās gaisotne, kas saglabāja Vācijas apvienošanās iespēju. Galu galā 1990. gadā Austrumvācijas vācieši mierīgā revolūcijā likvidēja totalitāro valsti un pievienojās VFR. Tomēr Vācijas modelis apvienotas nacionālās valsts un vienotas vācu nācijas identitātes kopības veidošanā (kas joprojām sociāli un politiski ir nevienveidīga) nav universāls modelis Eiropai.7

         Austrumeiropai ir atšķirīga vēsture un vēsturiskā atmiņa. Tās tautām nav tik spēcīga nacionālā saimniecība, tik plašas pozīcijas pasaules globālajā ekonomikā kā „vecajām” ES valstīm Vidus- un Rietumeiropā. Austrumeiropas tautām nav arī tik plašas un dziļas demokrātijas tradīcijas kā Francijai, Lielbritānijai, Skandināvijas valstīm, Vācijai. Austrumeiropas tautu apziņā joprojām  mīt zināma nedrošības sajūta un ļoti trauksmaina savas kultūras patstāvības aizsargāšanas nepieciešamības izpratne. Bažas rada norises bijušās PSRS  posttotalitārajā dzīves telpā – Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā u. c. Tas zināmā mērā bremzē nacionālās identitātes modernizāciju un eiropeizāciju. Šī prettendence  analizēta arī vācu zinātnieku pētījumos.8

     Salīdzinot ar Viduseiropas valstīm, kuras atsacījās no savas pirmskara identitātes, Austrumeiropas valstis, atmetot pseidokomunistiskos modeļus, zināmā mērā atgriezās pie  1918.–1940. gada nacionālās identitātes. Šo „renesansi” nosacīja valstu neatkarības atjaunošanas cīņas gaisotne, pilsoņu vēlme identificēties ar pirmskara neatkarības nacionālajām vērtībām. Igaunijā, Latvijā, Lietuvā neatkarības laikā (1918–1940) gūtā nacionālā identitāte  padomju okupācijas gados saglabājās galvenokārt kultūras jomā. Totalitārās varas kundzības situācijā nacionālās valsts ideja eksistēja tikai  tās pilsoņu atmiņās, savas nacionālās vēstures zināšanās, literatūrā, ko padomju varas gados bija aizliegts pārpublicēt un publiski apspriest.  Šīs zināšanas varēja izdiskutēt ģimenes un uzticamu draugu lokā. Savukārt kultūras pasākumos tolaik arī atklāti, publiski skanēja patriotiskas dzejas vārdi un dziesmas. Tika  godināti  mākslinieki,  kam  bija  nacionāla,  patriotiska  stāja,  izveidojās jauna nacionālā inteliģence, kas 1988. gadā sāka atklātu cīņu pret okupācijas varu.

_________________________

7   Land  R., Willisch A.  Ostdeutschland – ein Umbruchszenario;     Bahrmann H., Links Chr.   Am Ziel vorbei.  Die deutsche Einheit. – Eine Zwischenbilanz. Berlin, 2005, S. 11.–75.

8 Sk.: Altman F.-L., Hösch E.   Reformen und Reformer in Osteuropa.  Regensburg, 1994;  Frölich  M. Zeitgeschichte.  Konstanz, 2009, S.  228–266;  Langewiesche D. Nation, Nationalismus, Nationalstaat.  München, 2000 u. c.

 

       Vācu vēsturniece Eva-Klarita Onkena uzsver, ka tikai pēc neatkarības izcīnīšanas Latvijā varēja atjaunot nacionālo historiogrāfiju, kas deva iespēju atgūt tautas vēsturisko apziņu.9  Taču jāatzīst arī šīs autores kritiskā piezīme, ka nacionālās identitātes saturs Latvijā bieži tiek pārmantots no K. Ulmaņa autoritārās valdības politikas rezultātiem, izpaužas kā  atdzimusi Ulmaņlaika cilvēka nacionālā domāšana. Onkena aicina  kritiskāk izvērtēt mūsu nacionālo vēsturi un vairāk pārņemt pasaules demokrātijas atziņas par nacionālo valsti un tās pilsoņu identitāti. Pēdējos gados tas arī darīts. Sevišķi pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā.

                Eiropā visvairāk pēta nacionālās identitātes atjaunotni Polijā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Slovēnijā un Čehijā.10 [7] Visharmoniskāk nacionālā identitāte pilnveidojas tieši Slovēnijā un Čehijā, kur ir spēcīga  demokrātija, kas spēj sekmīgi pārņemt ES valstu pieredzi. Bulgārijā un Rumānijā arī komunistu diktatūras laikā eksistēja deformēta valstiska nacionāla identitāte, kuru uzturēja ar nacionālistisku vēstures izpratni. Pamatnāciju vienoja kopīgā vēsturiskā ienaidnieka pārdarījumi: Bulgārijā – turku un serbu  „nedraudzība” un neatrisinātais Maķedonijas robežu jautājums. Rumānijā – gadsimtu cīņu vēsture pret Osmaņu impēriju un Habsburgu lielvalsti, arī Ungāriju, minoritāšu prasības pēc autonomijas, čigānu klaiņošana. Identitātei bija jānosargā valsts integritāte. Ungārijā   joprojām spēkā ir savas etnonācijas cilvēku aizstāvēšanas politika, sniedzot atbalstu Rumānijā un Slovākijā dzīvojošajiem ungāriem. Nacionālo identitāti ietekmē atziņa, ka Ungārijas robežas neesot etniski un vēsturiski taisnīgas un precīzas (2,5 miljoni ungāru mīt tuvējā aizrobežā). Slovākiem – tieši otrādi – nacionālā identitāte prasa cīnīties pret ungāru apdzīvotās Dienvidslovākijas separātismu. Slovāki identificējas ar savu valsti tādās robežās, kuras tika izveidotas pēc Pirmā pasaules kara  un kurām ir vēsturiska, sena izcelsme pirms ungāru kolonizācijas 19. gadsimtā.

      Komunistu valdīšanas laikā nacionālā identitāte visvairāk saglabājās Polijā. Poļi uzskata, ka Otrajā pasaules karā viņi cīnījās par savas nācijas un tās nacionālās identitātes saglabāšanu, ka viņi karā ir visvairāk cietusī tauta. Citu valstu vēsturniekiem tiek pārmests, ka viņi to neatzīst un nav pietiekami novērtējuši arī Polijas nacionālo spēku nopelnus totalitārā komunistisko valstu militāri politiskā bloka sistēmas izārdīšanā. Taču pašā  Polijā pēdējā laikā iedzīvotāji vairāk uzsver savu  katolisko identitāti. Katoļu priesteri proponē uzskatu, ka Polija ar pāvesta Jāņa Pāvila svētību kļuvusi par „Kristus valsti” Eiropā. Nacionālajai idejai tur vairs nav tik pievilcīga un dominējoša loma, tā iekšēji evolucionizē eiropeiska  demokrātisma virzienā.11  [8]

       Pēc PSRS sabrukuma un neatkarīgu republiku izveidošanās tās teritorijā arī tur sākās nacionālās identitātes nomaiņa. Procesa tendence ir ideoloģiski mākslīgi konstruētās padomju tautas identitātes izzušana un jauno valstu lojālo pilsoņu nacionālā identifikācija. Taču šī pārmaiņa notiek daudz lēnāk nekā citās bijušajās totalitārajās valstīs Eiropā. Vispirms tādēļ, ka postpadomju valstu varas jaunajā elitē liela loma ir PSKP nomenklatūras darbiniekiem, kuri cenšas apvienot padomju tautas cilvēku un jauno valstu pilsoņu identitātes –  būtībā radīt pretrunīgu identitāšu hibrīdu. Ja Vācijā pēc nacisma totalitārās diktatūras krišanas notika denacifikācija,  kuras nobeiguma fāzi stimulēja tā saucamā 1968. gada „jaunatnes revolūcija”, tad postpadomju valstīs  deboļševizācija joprojām ir tikai savā  pirmajā ceļa posmā. Demokrātiskie politiskie spēki ir vāji, turklāt sašķelti, viņiem nav spēcīgu līderu. Pašā tautā trūkst demokrātiskas tradīcijas un gribas, priekšroka tiek dota autoritārismam.

      Mēģinājums 1990. gadu pirmajā pusē Baltkrievijā sākt demokrātiskas nacionālas sabiedrības veidošanu cieta neveiksmi. Baltkrievu tauta neatsaucās uz demokrātiska sava nacionālā vēsturiskā modeļa piedāvājumu. Tā saglabāja krieviskuma ietekmi un izvēlējās krievu valodas domināciju. Neveiksmīgos demokrātus ātri nomainīja jauna reģionāla baltkrievu politiskā elite ar savu nomenklatūru. Tā izvirzīja  republikas vadoņa harismātisku personu – Aleksandru Lukašenko. Jāatzīst, ka baltkrievu vairākums atbalstīja viņa autoritārā režīma  ekonomiskās un politiskās  stabilizācijas politiku un identificējās ar jauno autoritāro valsti. Protams, tas vēl nav pārmaiņu pēdējais cēliens.

       Ukrainā pēc 1991. gada augusta valsts varu pārņēma vecās  – komunistiskās nomenklatūras vietējais aparāts, kas sāka eksperimentēt ar valsts kapitālisma ieviešanu.

 Netika radīts  jauns demokrātisks nacionālās identitātes pamats ukraiņu vēsturiskās apziņas veidošanai. 1918.–1920. gadu  ukraiņu  nacionālo valstu divgadīgā pastāvēšana  (Rietumukrainas Tautas republika un Ukrainas Tautas republika) nedeva vēsturisku  paraugu eiropeiskai nacionālai valstij. Ukraiņu nacionālo spēku turpmāku cīņu  pret boļševismu apēnoja sadarbība ar nacistisko Vāciju. Ukrainas tauta dziļi sašķēlās savas vēstures izpratnē. Vairums glorificēja ukraiņu dalību  PSRS Lielajā Tēvijas karā, padarot to par  savas nacionālās vēstures sastāvdaļu.

      2004. gadā Maidanas laukumā iesāktā „revolūcija” gāza postpadomiskās nomenklatūras (L. Kučmas u. c.) varu. Jaunais Valsts prezidents V. Juščenko un valdības vadītāja J. Timošenko deklarēja kursu uz deboļševizāciju, demokratizāciju, nacionālas valsts   celtniecību.  Taču  2007.  gadā  notika  traģiska  demokrātisko   politiķu  politiskā

sasķelšanās, valstī zuda pārvaldes vienotība, zēla korupcija. Radās arī Ukrainas teritoriālās sašķelšanās draudi. Par  spēcīgāko grupu kļuva prokrieviskā  Reģionu partija (Austrum- un Dienvidukraina), kas 2006. gada martā uzvarēja parlamenta vēlēšanās, un  2010. gadā tās līderi V. Janukoviču ievēlēja par Valsts prezidentu.  Sākās „Maidanas vadoņu” atcelšana un represēšana.

      Pašreiz valsts varas politika Ukrainā ir divkosīga: tiek atbalstīta ukraiņu valsts valodas ieviešana, deklarēta vēlme saglabāt neatkarību un iestāties Eiropas Savienība, bet  vienlaikus – saskaņot politiku ar Krieviju un nepieļaut  Ukrainas vēstures nacionālu pārvērtēšanu.

     Netiek veidots vienotas ukraiņu nācijas nacionālās identitātes modelis. Pēdējie socioloģisko aptauju dati liecina:  44%  ukraiņu atbalsta iekļūšanu Eiropas Savienībā, bet 30%  prasa iestāju Kremļa proponētajā Eirāzijas savienībā.12  Valsts politiskajā dzīvē jau dominē ukraiņu valoda, bet ekonomiskajā dzīvē ap 85% darījumos tiek lietota krievu valoda.13  Rietumukrainā gandrīz visas skolas ir ar ukraiņu mācību valodu, valsts vidienē  tādas  ir  80%  skolas,  bet  Austrumukrainā  mācības       pārsvarā  notiek  krievu  valodā.

    ____________________

12  Sk.:  Diena, 2011, 19. decembrī, 8. lpp.

13  Informāciju sniedza Latvijas Ukraiņu kopienas līdzpriekšsēdētājs Viktors Stefanovičs.

 

 

 

Protams, palielinās  ukrainiski  runājošo  skaits.  Pašlaik  tādu  ir  vairāk  nekā 80% valsts

iedzīvotāju, taču tikpat liels ir arī krievu valodas pratēju un lietotāju daudzums.14   Ukrainas nacionālā identitāte vēl ir ceļa jūtīs.  

          Pēc PSRS sabrukuma Krievijā notika nacionālās identitātes zudums. Sagruva un pakāpeniski  izzuda   padomju    tautas  identitāte,  bet  ļoti  lēni  veidojās  Krievijas  tautu

atdzimusī nacionālā identitāte. Jaunajā apziņā vairāk ienāca pirmspadomju identitātes iezīmes nekā mūsdienu pasaulei piemītošās pilsoniskās identitātes  vērtības.  1993. gadā pieņemtā Krievijas konstitūcija atzina, ka  valsts ir multinacionāla un tās kopība ir „daudznacionālā tauta”.  Nacionālā identitāte it kā bija tikai šīs kopidentitātes atsevišķa  piedeva.. Tāda nostādne neapmierināja ne krievus, ne citus etnosus Krievijā. Lai izkliedētu neizpratni, 1996. gadā valdošie politiķi un varai uzticamie zinātnieki  izstrādāja „Krievijas Federācijas valsts nacionālās politikas koncepciju”, ko 1966. gada 15. jūnijā parakstīja Valsts prezidents Boriss Jeļcins, dodot tai oficiāla  likumdokumenta  funkciju.  Tajā   Krievija  atzīta  par  „vienu  no   lielākajām pasaules daudznacionālajām valstīm”.  Tā esot tapusi, pateicoties  „krievu tautas apvienojošai  lomai, tādēļ  Krievijas   teritorijā  saglabāta  unikāla  vienotības  un  garīgās daudzveidības  kopība  un   dažādu  tautu  savienība”.    Klasiski  izteikts postsovjetiskās  Lielkrievijas direktīvais modelis.  Par  valsts politikas virsuzdevumu tika izvirzīta „garīgās (lasi: ideoloģiskās – L. D.) vienotības,   tautu draudzības,   starpnacionālās saprašanās  un krievzemiskā patriotisma kultivēšana”.15  Turklāt vēl uzsvērts, ka „starpnacionālo attiecību [gaisotni] zemē daudzējādi ietekmēs krievu tautas noskaņojums”, uz to balstīts viss „krieviskais valstiskums”.16

       Minētajā dokumentā nav jēdziena „nācija” lietojuma, figurē tikai „tauta” un „tautība”. Var secināt, ka Jeļcina administrācija vēlējās visu nacionālo attiecību kompleksu pakļaut jaunveidojamās Krievijas impērijas pārnacionālām interesēm, tiesa, –

________________

14 Der  Fischer Weltalmanach. 2010.   Frankfurt am Main, 2010.  S. 514.

15  Sk.: Российское законодательство, 1966,  Nr. 25.  C. 6226, 6230.

16  Turpat. C.  6233.

 

 

 

saglabājot „valsti veidojošo un sargājošo krievu tautu”   impērijas  pamattautu.  Krievu     

valodai tika piešķirts valstiskās kopvalodas statuss.17   Praktiski līdz pat 21. gadsimta sākumam Krievijā neveidojās pārnacionāla identitāte, bet  federācijas subjektu nacionālās identitātes (Tatārijā, Baškīrijā, Čečenijā u. c.) un krievu etnokultūriskā nacionālā identitāte. Kopumā skatot – ārpus lielajām pilsētām sīksti noturējās padomju kopidentitātes uzskati, tradīcijas un paražas.

       Pēc varas pārejas Vladimira Putina komandas rokās Kremļa politiķiem bija jākonstatē „identitātes vakuuma” rašanās Krievijā. Tas sasniedza bīstamus apmērus, ļaujot izplatīties gan nacionālam nihilismam, gan ekstrēmam vai pat rasistiskam šovinismam. Tā bija sava veida „pūļa reakcija” uz austrumzemju migrantu ieplūdumu. Nacionālās identitātes deficītu V. Putins no 2003. gada mēģina mazināt, izvirzot ideju par  „krievzemiskās nācijas” veidošanu, ko viņš plaši izklāstīja savā runā Čeboksaros 2003. gada 3. martā.18  Tā, viņa redzējumā, ir valsts pilsoņu politiskā nācija, ko saliedē kopīgas  vēstures atmiņa, kopīgas drošības un ekonomiskās augšupejas intereses. V. Putina administrācija sāka vairāk vērību  veltīt arī krieviskās kultūras un it īpaši krievu valodas lomas nostiprināšanai. Šāda politika veicināja krievu identifikāciju  ar pēcpadomju Krieviju. Taču  vēstures   jautājumos  notika atgriešanās gan pie pirmsrevolūcijas, gan pie

Staļina laika krievu nacionālisma lielvalstiskām ambīcijām. Šāda pieeja ieviesās arī vēstures mācīšanā  Krievijas  skolās. Tas ietekmēja Krievijā jauntopošo identitāti. 2003. gadā socioloģiskajās aptaujās noskaidrojās, ka 60% Krievijā nosoda Staļina represijas, bet tikai 35% atzīst visu viņa vadonību par negatīvu un 48% pozitīvi vērtē Staļina lomu „Lielajā Tēvijas karā”. Nosaucot Krievijas vēstures dižākās personas, – 26% minēja   V. Putinu, 19%  – J. Staļinu  un  tikai 1%   B. Jeļcinu.19        Krievzemīgās nācijas modelis

  ________________    

17  Jeļciniskās etnopolitikas un „nacionālās audzināšanas” aprises labi raksturotas Krievijas ZA akadēmiķa    V. Tiškova grāmatā „Очерки теории и политики  этничности в России  (Москва, 1997).

18  Pēc TV „Baltijskij kanal” izklāsta  2003. g. 4. marta vakara ziņās.

19  Krievijas televīzija – 1. programma 2003. g. 5. martā.

         

 neprasa radikālu vēstures pārskatīšanu, tas atdod godu gan cariem un viņu ministriem, gan revolucionāriem, līdz pat boļševistiskās valdīšanas valsts vadoņiem un darbiniekiem. Notiek zināma nacionāla „pašattaisnošana”. Tādā garā vairums Krievijas pilsoņu atzīst tagadējo Krievijas valsti par savu un paši sevi – par piederīgiem tās pagātnei un tagadnei. 

     Izcilā Krievijas zinātniece Leokādija  Drobiževa  tomēr  uzskata, ka krievu identitāte ir pārdzīvojusi savas  nacionālās identitātes  krīzes smagākos gadus   un ievirzās pozitīvā mūsdienīgā saturā. Krievi aizvien vairāk saskata savas identifikācijas galveno pamatu krievu kultūras milzīgajās vērtībās, savu zinātnieku devumā pasaules mērogā. Tas maina  situāciju. 2008. gadā jau 65% identificējās ar savu valsti, bet apgabalos, kur vairums iedzīvotāju ir krievi, – pat 80%–90%, Tatārijā – 67 procenti.20

     Vienlaikus gan pieaug austrumu un dienvidzemju ieceļotāju nepieņemšana krieviskā sabiedrībā, palielinās neiecietību pret citu rasu cilvēkiem ar tumšu ādas krāsu.  No ekstrēmās jaunatnes nācis lozungs „Krieviju – krieviem!”.

      Nacionālā identitāte un demokrātiskas pilsoniskās sabiedrības identitāte Krievijā joprojām ir alternatīvas. Pārsvaru veido lielvalstiskas nacionālas domas dominante Krievijas jaunajā identitātē.

      

.

 

 

Leo Dribins

Die nationale Identität der europäischen Staaten im Wandel

(1945–2011)

 

Zusammenfassung

 

     Die nationale staatliche Identität ist  ein Phänomen der europäischen Geschichte. Mit dem  Nationalstaat wurde sie ein Regel der  europäischen  Nationen in ihren Bewusst und politische Leistungen. Der Erste Weltkrieg hat  den traditionellen staatsnationalistischen  Überbau  wesentlich geändert.  Es  entstanden von totalitaren undemokratischen Staaten gefördeten perversionen  Identitätsvorstelleungen in Mittel- und Osteuropa.

    Nach 1945 haben die westliche Siegermächte ihren Einfluss ausgeübt und damit  in Westdeutschland, Italien, Österreich und a. Staaten eine grundlegende Rekonstruktion der Staatsbürgeridentität  im Geist der Demokratie und Pluralismus durchgeführt. In Osteuropa könnte  solcher Prozess nur nach dem Zusammenbruch des Sowjettotalitarismus seinen Anfang nehmen.  Die Neugeburt einen modernen nationaler Identität  kann man deutlich in den neuen EU Staaten  als Änderungstendenz uz sehen.  Aber in Russland, Weissrussland und  Ukraine ist es noch nicht gelungen, den Nachlass des Totalitarismus und Antipluralismus zu ünerwinden. Unter W. Putin wird ein  neuer  gesamtrussischer „staatsnationalistischer Konzept” ausgearbeitet, der den  Grossmachts-Bewusstsein im russischen Volk in neuer Prägung herstellen kann. Doch lebendig bleibt auch die Alternative: ein Weg zu der nationalen Identität, die auf demokratischen und humanen Werten des russischen Volkes sich stützt.

 

 

 

 

 

 

__________________

20  Дробижева Л.   Новые теоретические подходы и политика  в  отношении национальностей в современной России.  Noskova H., Bednařik P. (eds.). Narodnostni menšiny, multikulturalita, vzdĕlavani. Kolektivni  monografie.  Praha, 2010. C.  81, 84.

 

 

           



[1] Ārente H. Totalitārisma izcelsme. – Rīga, 2000, 358. lpp.

[2] Jāatzīmē, ka eiropeiskā identitāte sāka veidoties agrāk par nacionālo identitāšu tapšanu. Identifikācija ar Eiropas kopvērtībām notiek jau 16.–17. gadsimtā, bet gūst savu vispārinājumu 18. gadsimtā Voltēra un Ruso filozofijā, Didro enciklopēdijā, Herdera kulturoloģijā. Fransuā Gizo 1828. gadā nāk klajā ar savu darbu "Par eiropeiskās civilizācijas vēsturi", ar ko sākas Eiropas  kopīgā historiogrāfija. Sk.: Schmale W. Geschichte und Zukunft der Europäischen Identität.   Stuttgart, 2008. S. 43–47. Mūsdienās Eiropas vēstures izzināšana  veicināja Eiropas Savienības izveidošanos. Sk., piemēram: Krüger P. Das unberechenbare Europa.  Frankfurt a. M., 2008. 

[3] Sk.:  Kramer H., Liebhart K., Stadler F. (Hrsg.) Österreichische Nation – Kultur-Exil und Widerstand.   Wien, Berlin, 2006; Kreissler F. Der Österreicher und seine Nation.  Wien, Köln, Graz, 1984.

[4] Sk.:  Weidenfeld W. (Hrsg.)  Die Identität der Deutschen. Bonn, 1983; Dann O.  Nation und Nationalismus in Deutschland  1770–1990.  München, 2009. 192  S.

[5] Sk.:  Fiedler T., Goergen M. Die Geschichte der Deutschen. Von den Germanen bis zum Mauerfall. München, 2008, 253 S.; Knopp G., Brauburger  S., Arens P.  Die Deutschen. Vom Mittelalter bis zum 20. Jahrhundert. Berlin, 2009, 447 S.; Knopp G. Die Deutschen im 20. Jahrhundert. Vom Ersten Weltkrieg bis zum Fall der Mauer.  Berlin, 2010, 431 S. u. c.

[6] Sk.: Knopp G.  Unser Jahrhundert. Deutsche Schicksalstage.  München, 2000, 528 S.; Göbel W. Abiturwissen. Geschichte. Das Dritte Reich. München, 2009, 192 S.; Abram I., Heyl M. Thema Holocaust. Ein Buch für die Schule.  Hamburg, 1996, 352 S.

 

 

 

9 Onken E.-C.  Demokratisierung der Geschichte in Lettland. Staatsbürgerliches Bewusstsein und Geschichtspolitik im ersten Jahrzehnt der  Unabhängigkeit.  Hamburg, 2003.

10  Altman F.-L., Hösch E.   Reformen und Reformer in Osteuropa. S. 15–178;  Ismayr W. (Hrsg.) Die politische Systeme Osteuropas.  Opladen, 2002; Vajda J.  Politiskā pāreja, identitātes meklējumi un vēsturisko zināšanu zudumi Ungārijā. Dzīvesstāsti: Vēsture. Kultūra. Sabiedrība. Rīga:  FSI, 2007. 105.–111. lpp.                                                                                                                                                                                 

[8] 11   Plašāk sk.:   Borucki M. Historia Polski do 2009 roku.   Warszawa, 2009.  L. 301–305.

Ievietots: 15.12.2012